Karš Ukrainā uzskatāmi parāda nežēlību un iznīcību, ko nes līdzi bruņoti konflikti - cieš cilvēki, tiek izpostītas ēkas, infrastruktūra un arī daba. Pēdējās nedēļās dzirdami arvien vairāk izmisuma saucienus no Ukrainas vides aktīvistiem, stāstot par sekām, kuras šīs valsts videi un dabai radījusi kara darbība. Piesārņojums no karadarbības, ugunsgrēki pilsētās un ārpus tām, nefunkcionējošas iekārtas un bažas par ievērojamu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos. Kāds bija vides stāvoklis Ukrainā pirms 24. februāra un kādas sekas Ukrainai videi un dabai radīs šis karš ilgtermiņā? Pasaules dabas fonda biroja Ukrainā pārstāves Inna Hohas komentārs un saruna ar Pasaules Dabas fonda direktoru Jāni Rozīti.
Karu ietekme uz Latvijas dabu 20. gadsimtā
Aizvadītā gadsimta karu sekas tieši dabas teritorijās Latvijā ir maz pētītas. Taču ir skaidrs, ka karš līdzās noziegumiem pret cilvēci ir nesaudzīgs arī pret dabas un kultūrvēstures objektiem. Pagājušā gadsimta karadarbībā iznīcinātās ainavas vai ierakumi mežu masīvos nozīmē arī traucējumu tur mītošām sugām. Par kara ietekmi uz Latvijas dabu un dabas aizsardzības centieniem arī nemiera laikos plašāk stāstīs Dabas aizsardzības pārvaldes eksperte Dace Sāmīte.
Dabas aizsardzības sistēmas vēsture mūsu valstī aizsākusies pirms 110 gadiem, iezīmē Dabas aizsardzības pārvaldes eksperte Dace Sāmīte. Moricsalas dabas rezervāts līdz pat Pirmā pasaules kara beigām un Latvijas republikas dibināšanai bija vienīgā īpaši aizsargājamā dabas teritorija Latvijā. Kara laikā tai gan draudēja koku izciršana, par ko liecina fiksētās cilvēku atmiņas un tolaik pieņemtie lēmumi, stāsta Sāmīte.
Tāpat sākot jau no 1905. gada līdz Pirmā pasaules kara beigām daudz zaudēts Latvijas teritorijas kultūrainavā zaudēti zālāji, parkveida pļavas, veci koki un to alejas - dzīvotnes, ko kurām dažādas sugas arī ir īpaši atkarīgas.
Dace Samīte vērtē, ka kopumā kari Latvijas dabai būtiskākos zaudējumus radīja mežu eksostēmās gan militāru darbību, gan intensīvākas resursu ieguves dēļ. Kokus izmantoja ierakumu un blindāžu veidošanā, tāpat kā kurināmo šajās vietās, kas attiecīgi ietekmēja apkārtējo dzīvotni un arī tur mītošas sugas.
Pēc 1923. gada dabas aizsardzības sistēma sāk veidoties jau skaidrāka, valstij likumā definējot, ko tā vēlas aizsargāt. Saraksts iekļāva muižu parkus, alejas, akmeņus un pirmās aizsargājamās teritorijas.
Arī par Otrā pasaules kara ietekmi uz aizsargājamām dabas teritorijām ziņas ir skopas.
Savukārt runājot par pēckara laiku, kas gandrīz 40 gadus Eiropu dalīja rietumos un austrumos, vienlaikus šajā joslā laika gaitā izveidojās arī pasargāts ekoloģiskais tīkls jeb tā dēvētā Eiropas zaļā josta, bet dabas eksperte atgādina, ka tā nebija mērķtiecīga dabas aizsardzība.
Dace Samīte vēl secina, ka arī šobrīd sabiedrības veselība un drošība ir prioritāte un ārkārtas lēmumi var radīt neizbēgamas sekas dabai, taču būtiski nepieņemt sasteigtus lēmumus tur, kur tas tomēr ir iespējams.
view more