Jaunais populisma vilnis Eiropas Savienībā

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par jauno populisma vilni Eiropas Savienībā un par iemesliem, kāpēc iedzīvotāji un vēlētāji drīzāk izvēlas ticēt jaunu, nepārbaudītu politisko spēku radikāliem solījumiem. Viesis studijā: Latvijas Universitātes pasniedzēja, politikas zinātnes doktore Ilze Balcere. Rubrikā "Viedokļi": Situācijas "spīlēs" -  sarunu process starp Rietumiem un Irānu par valsts kodolprogramas kontroli un kodolieroču izstrādes ierobežojumiem. Vai tiks arī panākta vienošanās par gāzes piegādēm no Irānas? Demokrātijas krīze pret radikāliem solījumiem Eiropā Līdz ar populistu partiju popularitāti Eiropā, pēdējos gados ir vērojama iedzīvotāju neapmierinātība ar pastāvošo kārtību un arī straujš protestu kustību pieaugums. Pētnieku aplēses liecina, ka nozīmīgas protesta kustības pēdējo piecu gadu laikā parādījušās vairāk nekā 90 valstīs. Politikas analītiķis Dimitris Sotiropoulos pērn norādīja, ka ekstrēmistu partijas, piemēram, „Zelta Rītausma” Grieķijā aug un aizpilda to tukšumu, ko radījuši tradicionālie politiķi. Sotiropoulos min, ka Eiropas Savienības nenovērtē ļaužu grupas ar zemākiem ienākumiem un jaunākās paaudzes pārstāvjus. Tas rada auglīgu augsni populistiem un vienkāršotas politikas izpratnes uzplaukumam. Portāla „Delfi” ārzemju ziņu komentētājs Filips Lastovskis akcentē, ka skaidrojums populistu partiju uzvaras gājienam ir iedzīvotāju neapmierinātība ar ekonomisko stāvokli. „Tradicionālās un centriskās kreisās partijas nespēj uzturēt pienācīgu labklājības līmeni valstīs, iedzīvotājiem jāpiedzīvo krīzes, tāpēc liela iedzīvotāju daļa meklējot alternatīvas, vēršas pie radikālāk noskaņotām partijām. Kā tas tikko, piemēram, ir noticis Grieķijā – ar „Syriza”. Un iedzīvotāji ir gatavi radikālām pārmaiņām, īpaši, ja šīs partijas sola populistiskus solījumus,” uzskata Lastovskis. Analītiķi skaidro, ka tā ir nopietna demokrātijas krīze, turklāt pašlaik tai nav iespējams rast risinājumu. Nav skaidrs, kāds varētu būt jaunais „Eiropas Savienības naratīvs”, jo trūkst vienprātības, kā politiķu, tā iedzīvotāju vidū. Iedzīvotāju ekonomiskās problēmas kā arguments populisma pieaugumam ir ļoti daudzās ES valstīs, tomēr ir arī atšķirīgi pamatojumi. Lielbritānijā, piemēram, populistiskās partijas skaļi runā par imigrantiem ES ietvaros, savukārt Spānijā un Itālijā pievērš uzmanību imigrantu plūdiem no trešajām valstīm, solot tos „apkarot”, kad nonāks pie varas. Filips Lastovskis atzīst, ka “šis populisms turpināsies un visticamāk nesīs zināmus augļus Spānijai un arī Francijā.” No citām valstīm, kur vēlēšanās var būt gaidāmi neparedzami rezultāti, pētnieku skatījumā būtu izceļamas Dānija, Somija, Spānija, Francija, Zviedrija, Īrija un Vācija. Visās šajās valstīs pieaug populistu partiju popularitāte. Īpaši Francijā, kur pēc terora aktiem žurnāla „Charlie Hebdo” redakcijā ar skaļiem izteikumiem ne reizi vien ir uzstājusies Francijas „Nacionālās frontes” partijas priekšsēdētāja Marina Le Pena. Cilvēku nogurums, neticība un šaubas ir cēloņi tam, ka zudusi interese, un arī vienaldzība ir būtisks akcents, uzskata Lastovskis un norāda, ka pie mums Latvijā, lai arī nav spēcīgu populistu partiju kā Rietumeiropā, tomēr arī nacionāli noskaņotie spēki nav tik jaudīgi, lai spētu piedāvāt vēlētajiem to, ko viņi gribētu sagaidīt un par ko it kā dodas vēlēt. „Pietuvinātie, kas varētu būt Nacionālā apvienība, bet viņi ne tuvu nav ar tik radikāliem gājieniem. Un Latvijas – Austrumeiropas gadījumā mēs aptuveni 25 gadus esam piedzīvojuši liberāro partiju dominanci, kuras nav nesušas vēlamo rezultātu. Aizvien ir augsta korupcija, aizvien problēmas ar preses brīvību, nopirkti mediji, korupcijas skandāli, tiesas prāvas. Mēs 25 gadu laikā neesam redzējuši, kā valsts tiek savesta kārtībā. Rietumeiropā daudzās valstīs arī cilvēkos ir vilšanās par demokrātiju, par liberālām vērtībām. Līdz ar to tas paver iespēju tādiem politiskiem spēkiem, kas savas idejas pamato ar tādiem saukļiem kā – „nu, sorosīti!”, „nu, (atvainojos) liberasti!” un sāk gūt virsroku,” vērtē Lastovskis.