Raidījumā Septiņas dienas Eiropā analizējam Ukrainas, Krievijas un Rietumu pasaules konflikta būtību un kādi ir šobrīd piedāvāto risinājumu – diplomātijas vai eskalācijas – plusi un mīnusi, kā arī apskatīsim, vai veicas ar Minskas pamiera līgumā noteiktā ieviešanu. Viesi studijā: Aizsardzības ministra padomnieks starptautiskās drošības jautājumos Jānis Kažociņš un politologs Kārlis Daukšts.
Krievijas prezidenta Vladimira Putina mērķis ir sarīkot trešo Maidanu, kas būtu vērsts pret pašreizējo Ukrainas prezidentu Petro Porošenko, norāda Daukšts.
"Mums visiem ir jādomā daudz nopietnāk par drošību. Mūsu gadījumā būtu svarīgi, ka ne tikai mēs paši un mūsu sabiedrotie NATO un ES, bet arī tie, kas skatās no ārpuses, ka Ziemeļaustrumeiropa un šeit es skaitu Baltijas valstis, Somiju, Zviedriju līdz pat Polārai jūrai nav pelēkā zona, bet ir aiz sarkanas līnijas. Tādēļ tur nav ko līst," vērtē Kažociņš.
Rubrikā „Viedokļi”: Eiropu 2015. gadā sagaidīs „demokrātijas krīze” un politiskas zemestrīces. Pieaug piekrišana populistu un ekstrēmistu partijām visā Eiropā, vietām, piemēram, Grieķijā tās jau ir uzvarējušas vēlēšanās un tradicionālās partijas spiestas veidot iepriekš neiedomājamas alianses. Pētnieki skaidro, ka šo "demokrātijas krīzi" veido plaisa, kas ir radusies starp vecajām politiskajām partijām un viņu tradicionālajiem vēlētājiem. Iedzīvotāji vairs nejūtas uzklausīti un ir vīlušies līdzšinējos solījumos. Tradicionālajās partijās strauji krīt biedru skaits, un cilvēki arvien mazāk dodas pie vēlēšanu urnām.
Ukrainas jaunā realitāte
Iespēja pamosties jaunā realitātē, kā to pagājušajā trešdienā pieļāva ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičš, rodas tikai reizi pārdesmit gados. Kāds pat salīdzināja, ka Ukrainas konflikts ir nopietnāks par Kubas raķešu krīzi 1962. gadā.
Par mieru Minskā runāja Ukrainas prezidents Petro Porošenko. Viņš savos paziņojumos uzsvēris, ka svarīgākais ir panākt uguns pārtraukšanu un algotņu izvešanu no Ukrainas.
“Mums ir jāaizsargā miers, arī tādās pilsētas, kā Kramatorska, mums ir jāaizsargā Ukraina, lai pieprasītu nekavējoties bez jebkādiem nosacījumiem panāktu uguns pārtraukšanu un sāktu politisko dialogu. Mēs pieprasām mieru bez jebkādiem priekšnoteikumiem. Mēs pieprasām apturēt uguni, izvest visus ārvalstu spēkus un slēgt robežu. Viņiem te nav ko darīt, mēs paši ar visu tiksim galā,” atzina Ukrainas prezidents.
To pašu pēc Minskas sarunām pauda arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Porošenko uzspēlēti patriotiski izteicās par savu spēku spējām, Putins tieši otrādi, bija pārāk skeptisks, ka izdosies bez starpgadījumiem nodrošināt divu, naidīgu armiju pārvietošanos.
“Mēs aicinām abas puses izrādīt savaldību, lai izvairītos no nevajadzīgas asins izliešanas un nevajadzīgiem upuriem un lai smagās bruņu tehnikas izvešana notiktu bez nevajadzīgas asins izliešanas. Ukrainas vadības pārstāvji uzskata, ka aplenkuma nav un viss varētu notikt mierīgi. Man jau no paša sākuma par to ir bažas un esmu gatavs ar tām dalīties. Ja šāds ielenkums ir, tad loģiski, ka tie, kas ir ielenkumā, mēģinās no tā izlauzties. Bet tie, kas ir ārpusē, mēģinās izveidot koridoru savu ielenkto karavīru izvešanai. Mēs ar prezidentu Porošenko esam vienojušies dot attiecīgu rīkojumu saviem militārajiem ekspertiem,” norādījis Putins.
To, ka lielā mērā jebkādas sarunas izšķirs Vladimira Putina viedoklis, intervijā Latvijas Radio izteica Latvijas Universitātes asociētais profesors Ojārs Skudra. Viņš uzskata, ka Krievijas prezidentam nav vajadzīgas jaunas teritorijas, viņam ir vajadzīga novājināta Ukraina. Skrudra bilst, ka Putinam vajag Ukrainas pārvēršanu par federatīvu valsti un to, ka tā dēvētās tautas republikas Doņeckā un Luganskā paliek Ukrainas sastāvā.
“Putinam tas ir nepieciešams divu iemeslu dēļ, pirmkārt, lai Ukraina kaut kad tālā nākotnē nevarētu iestāties Eiropas Savienībā un, otrkārt, lai Ukraina nekad nevarētu iestāties NATO. Visi pārējie varianti Putinu neapmierina,” vērtē Skudra.
Minskas sarunās iesaistītās puses vienojās, ka tiek pārtraukta uguns, tiek atvilkta smagā bruņu tehnika, no Ukrainas aizbrauc visi ārvalstu bruņotie formējumi, kā arī sākas diskusijas par Doņeckas un Luganskas autonomiju. Viena no nozīmīgākajām prasībām ir atjaunot robežkontroli līdz šā gada beigām, ko daži eksperti jau nosaukuši par maz ticamu separātiskajos rajonos. Vēl viena prasība skar Ukrainas decentralizēšanu.
“Ukrainas ziņu aģentūrās noplūda ziņojums par kontaktgrupas vienošanos, un tur tiek minēta spēcīga Ukrainas decentralizācija. Ja iepriekšējā Minskas vienošanās bija minēts, ka Ukrainai jāveic decentralizācija un savā ziņā jāveicina separātisko reģionu autonomiju, ko viņi arī dara, tad dokumentā jau tiek runāts par padziļinātāku decentralizāciju un faktiski Ukraina kļūst par federālu valsti. Skaidrs, ka Putins vēlas, lai Doņecka un Luganska paliktu problēma, bet lai tā būtu Ukrainas problēma. Vienlaicīgi dokumentā tiek runāts, ka Ukrainai ir jāatjauno republikām visas sociālās garantijas, pensijas, pabalsti un visa veida sociālā palīdzība, kas pilnvērtīgai valstij ir jādara. Tā teikt, lai Kijeva maksā par šīm republikām. Kas ir viens no pēdējiem, bet, manuprāt, svarīgākajiem, ir runa par robežas noslēgšanu, tas, ka tiek atjaunota kontrole pār robežu,” intervijā Latvijas Radio atzīst Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurīti.
Šobrīd ir sācies lielais gaidīšanas laiks, kas parādīs, vai panāktā vienošanās ir izpildāma.
Ieroču piegādes, kara stāvoklis, naudas trūkums un ilgstošs militārs konflikts iedzina stūrī tieši Ukrainas prezidentu. Skaidrs, ka Krievija ir panākusi sev vēlamo, jo Ukraina pati būs spiesta cīnīties ar autonomajiem reģioniem, turklāt visticamāk kļūs par federāciju. Vēl pavīdēja baumas, ka vienošanās laikā Putins ir atjaunojis ideju par kopēju ekonomisko telpu starp Vladivostoku un Lisabonu, kas idejiskā līmenī apmierina arī Vāciju. Ja tas atbilst patiesībai, tad jau drīzumā ļoti iespējama kļūs sankciju atcelšana un attiecību normalizēšana. Kamēr ASV medijos patīk skaitīt Putina režīma pēdējās dienas, nav izslēgts, ka Kremļa saimnieks nule kā nosvinēja savas ārpolitikas lielāko triumfu. Laiiks rādīs, kam izrādījusies taisnība, bet skaidrs ir tas, Ukraina Minskas sarunās piekāpās, lai saglābtu vismaz daļēji normālu savas valsts pastāvēšanu.
view more