Grieķijas parādu konflikts

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā galvenokārt spriedīsim par Grieķijas parādu konfliktu: taupība vai izaugsme, troika vai Cipras. Vācija netaisās atkāpties, tikmēr Francija un ASV aicina uzklausīt dažas Grieķijas sūdzības. Kā Eiropai un Grieķijai tālāk rīkoties? Viesi studijā: Andris Strazds, Latvijas bankas Starptautisko attiecību un komunikācijas pārvaldes padomnieks, un Ieva Skrīvere, Latvijas Bankas ekonomiste, Grieķijas eksperte. Rubrikā Viedokļi: aktuāls kļuvis jautājums - sūtīt vai nesūtīt ieročus uz Ukrainu? Vairākas valstis gatavas atbalstīt Ukrainas karaspēka cīņā pret prokrieviskajiem separātistiem, toties ieroču un kaujas tehnikas sūtīšana šķiet ir sarkanā līnija, kam retais gatavs pārkāpt.  Grieķijas parādu konflikts Janvāra beigās Grieķijas jaunais finanšu ministrs Janis Varufakis paziņoja, ka Grieķija atsakās sadarboties ar starptautiskajiem aizdevējiem – Eiropas Komisiju, Eiropas Centrālo banku un Starptautisko Valūtas fondu – un ievērot valsts glābšanas programmas nosacījumus. Šādu viedokli Varufakis pauda pēc tikšanās ar Eirogrupas prezidentu Jerūnu Deiselblūmu. Tāpat Grieķijas valdība pārsteidza Briseli, paziņojot par radikālu valsts glābšanas programmas pārskatīšanu, solot atcelt vairākus desmitus privatizāciju darījumu, par kuriem vienošanos ar kreditoriem panāca iepriekšējā valdība. Sekoja arī paziņojums, ka tiks atcelti kreditoriem paustie svarīgākie budžeta solījumi, ka tiks atjaunota minimālā alga līdz pirmskrīzes līmenim un darbā tiks pieņemti vairāki tūkstoši atlaisto valsts ierēdņu. Februāra sākumā Janiss Varufakis ieradās Parīzē, lai apspriestu Grieķijas parādu nastu ar savu Francijas kolēģi. Varufakis bija devies diplomātiska ofensīvā, lai pārliecinātu skeptiskos eirozonas locekļus piekrist plānam – tikt vaļā no parāda. Tikšanās reizē  Francijas finanšu ministrs Mišels Sapins sacīja, ka Francija būtu gatava palīdzēt Grieķijai izlīdzināt finanses un tomēr arī piebilda: „Mēs nevaram atjaunot valsti bez taisnīgas nodokļu sistēmas. Mums ir jācīnās pret krāpšanu nodokļu jomā un nodokļu optimizāciju. Mēs paši ar to cīnāmies gan Eiropā, gan starptautiskā līmenī. Acīmredzami tas ir kaut kas absolūti nepieciešams arī Grieķijai”.  Uz to Varufakis paziņoja, ka viņa prioritāte ir Eiropa pirmām kārtām, pēc tam katra valsts atsevišķi: „Ja mēs sēžam vienā galda pusē,  pretējās puses problēma ir skaidra, ka Eiropā ir tik daudz telpas savstarpējai labklājībai. Šodien, tiekoties Parīzē, mūsu svaigi ievēlētai valdībai bija pirmā iespēja parādīt partneriem mūsu apņēmību, ka Eiropas intereses ir pirmajā vietā, bet Grieķijas, Francijas, vai ikvienas citas valsts intereses – otrajā vietā”. Grieķijas valdībai pirmās darba nedēļas bijušas patiesi kā pamatīgi bedrains ceļš, jo jaunais premjerministrs Aleksis Cipras grib vienoties par 50 procentiem samazināt Grieķijas nekontrolējamā valsts parāda nastu, kas ir vairāk nekā 175 procenti no valsts iekšzemes kopprodukta. Jāatgādina, ka viena no Grieķijas lielākajām kreditorēm ir Vācija un kopš kreiso populistu partijas “Siriza” uzvaras Grieķijā, tā nepārstāj brīdināt grieķus, ka viņi nevarēs atteikties no līdz šim īstenoto taupības pasākumu un reformu kursa. Vācijas vicekanclers un ekonomikas ministrs Zigmars Gabriels paziņoja, ka Atēnas nevar īstenot krasas izmaiņas savā ekonomikas politikā un cerēt, ka citas Eiropas valstis atbildēs par sekām. Arī Eiropas Centrālā banka nepiekrīt plāna, ka Grieķijas valdība atmaksā tikai daļu valdības parāda. Meklējot atbildes uz jautājumiem, kāpēc Grieķija ir šķietami nespējīga tikt galā ar savu parādu, investīciju baņķieris Ģirts Rungains situāciju skaidro, akcentējot, ka strīds nav par vēlēšanos tērēt vai taupīt līdzekļus, bet Grieķija vēršas pret  pastāvošo režīmu. „Šis strīds nav starp vēlēšanos tērēt un taupīt līdzekļus, bet runa ir par to, ka pēc būtības šajās valstīs – gan Grieķijā, gan potenciāli Spānijā un Portugālē pret zināmu oligarhisku režīmu, kas ir ilgstoši valdījis un atpircies no iedzīvotājiem, uzturot lielu valsts sektoru un šobrīd šīm ekonomikām ir jāpārkārtojas uz konkurētspējīgu, lielākā mērā – tirgus ekonomiku un iedzīvotāji principā grib pārdalīt ienākumus un šīs oligarhiskās elites atbīdīt no varas. Runa nav par to, ka vienkārši ir jātērē vairāk līdzekļu, Grieķijai nav iespējas tērēt vairāk līdzekļu, jo šo līdzekļu vienkārši nav. Ja Grieķija iziet no eirozonas, tad tā iegūst valūtu, kuras nosacītais kurss būs vismaz divas reizes mazāks kā šobrīd ir Grieķijas iedzīvotāju pirktspēja, attiecīgi arī pensijas utt. samazinātos”. Savukārt ekonomiste Raita Karnīte raidījumā janvārī, salīdzinot Latvijas gadījumu ar Grieķijas situāciju, sacīja, ka Latvija tomēr ir „labais piemērs”, lai arī eksperimenta rezultātā tapis, tam, kā veiksmīgi tikta galā ar parādiem. „Mēs nevaram zināt, kas būtu noticis, ja Latvija nebūtu bijusi tik pakļāvīga, ja Latvija būtu vairāk argumentējusi, jo mums tie sociālie zaudējumi patiesībā ir piemērs tam, kā nevajag darīt. Tas, ko mums saka acīs skatoties, ir viena lieta, bet tas, ko mums saka analītiķi, ir pavisam cita lieta. Es domāju, ka prātīgāk ir klausīties, ko saka speciālisti nekā ko saka politiķi, es esmu gandrīz neapstrīdami pārliecināta, ka tas, ko mēs piedzīvojām Latvijā bija eksperiments vai tā var, vai nevar,” vērtē Karnīte. Kāpēc tad vienai valstij izdodas, bet citai ne – tikt galā ar parādiem? Rungainis norādīja, ka arī Grieķijai tomēr esot izdevies tikt galā ar ekonomikas krīzi, taču tā vēl ir daudzu izaicinājumu priekšā. „Arī Grieķijai tas ir izdevies. savu ekonomikas konkurētspēju atjaunot. Pie tam savā ziņā pat straujāk nekā Latvijai. Ir uzlabojušies daudzi viņu ekonomikas rādītāji. Acīmredzot ciešanas, kas ir bijušas no šīs „pakāpeniskās astes ciršanas” ir bijušas sāpīgākas. Atšķirība ir tāda, ka Latvijā šie nepopulārie lēmumi tika pieņemti ātri un uzreiz. Grieķija turpretī mēģināja savam elektorātam teikt, ka varbūt mēs varam panākt rezultātu „nocērtot” mazliet, un tad, kad nocirta mazliet, tad izrādījās, ka vajag nocirst vēl mazliet,” uzskata Rungainis. Meklējot situācijas atrisinājumu, tiek noradīts, ka viens no risinājumiem būtu censties, apkarot korupciju un tās problēmas, ne tikai cerēt uz to, ka kāds atlaidīs parādus. Militārā palīdzība Ukrainai - par un pret Līdz šim ASV un Eiropas Savienība apgādāja Ukrainu tikai ar ne-letālo bruņojumu, taču, karadarbībai aktivizējoties, sabiedrotie uzsver, ka ar to ir par maz, lai Krievijas vadību mudinātu pārstāt atbalstīt separātistus. ASV izdevums „The Wall Street Journal” ziņo, ka  īpaši  ASV Aizsardzības ministrija vēlas, lai Ukrainai tiktu piegādāts pārnēsājamai prettanku raķešu komplekss „Javelin”, kas ir viens no modernākajiem pasaulē. Taču arī pašā ASV nav vienprātības un nekāds konkrēts lēmums vēl neesot pieņemts. Amerikā nosūtīt uz Ukrainu ieročus visvairāk minstinoties prezidents Baraks Obama, taču prezidenta izvirzītais kandidāts aizsardzības ministra amatam Eštons Kārters ir sacījis, ka sliecas atbalstīt domu par ieroču piegādāšanu. “Šajā jautājumā es esmu ļoti nosliecies PAR, jo uzskatu, ka mums ir jāatbalsta Ukraina tās centienos sevi aizstāvēt,” norāda Kārters. Vislielākās bažas ir, vai militārās palīdzības piešķiršana liks Krievijas prezidentam samazināt atbalstu promaskaviskajiem kaujiniekiem, vai tieši pretēji - saasinās konfliktu vēl vairāk. Tieši pēdējais arguments pielika punktu šīm diskusijām pirms gada.  Ieceres kritizētāji uzskata, ka ir nepieciešams dot ilgāku laiku, lai pret Krieviju noteiktās sankcijas sasniegtu savus mērķus, bet tie, kas militāro palīdzību atbalsta, ir vienisprātis, ka vienalga, cik labi Ukraina būs apbruņota, Krievija karā uzvarēs. Taču labāks bruņojums Maskavas zaudējumus padarītu lielākus. ASV brīdina, ka bez adekvātas Ukrainas militārās atbildes Krievija šādu pašu taktiku var sākt pielietot arī citās valstīs, tostarp Igaunijā vai Latvijā, atsaucoties uz amatpersonu ziņojuma vēsta izdevums „The Washington Post”. Neviennozīmīgā ASV attieksme likusi satraukties arī Eiropas Savienībai. Ieroču piegādi ir sākusi apsvērt Francija, Lielbritānija un Polija. Savukārt Vācijas kanclere Angela Merkele norādījusi, ka Vācija nesūtīs Ukrainai ieročus, bet neiebildīs, ja par šādu soli izšķirsies ASV. Arī NATO ir norādījusi, ka pati ieročus Ukrainai nesūtīs, tā atstāj tiesības par šo jautājumu izšķirties pašām dalībvalstīm.