Austrumu kaimiņa - Krievijas - vārdi un darbi

Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par mūsu austrumu kaimiņa - Krievijas - vārdiem un darbiem, un, vai starptautiskajā ārpolitiskā retorikā šobrīd pastāv kādi skaidri zemteksti. Viesis studijā: Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns. Atskatā par aizgājušo nedēļu: ASV un sabiedroto cīņa ar „Islāma valsti” - uzlidojumi Sīrijai, jaunākais par Ukrainas konfliktsituāciju, ANO rezolūcija, kas aizliedz algotņiem karot citas valstīs, kā arī Lielbritānijas premjera Kamerona meklējumi, kā rīkoties pēc referenduma Skotijā. Krievu pasaules ideja Zem tik cēlas idejas – kā „Krievu pasaules ideja” – slēpjas milzums traģēdiju: militārs uzbrukums Ukrainai, arī būtībā nepārtraukts, informatīvs uzbrukums, mistiski zaļi cilvēciņi, Malaizijas lidmašīnas katastrofa un vēl virkne citu notikumu. Paralēli tam aizvien tiek apgalvots, ka viss, kas notiek Ukrainā un ap to, ir, lai līdzsvarotu situāciju, ka tā ir cīņa par demokrātiskām tiesībām pret „ultrancionālistiem” un „fašistiem”, un lai palīdzētu „brāļiem”. „„Krievu pasaules ideja”, kur ar mediju, ar komunikācijas elementu, ar kultūras izplatības palīdzību, izveidojies tāds pārnacionāls veidojums, kas ignorē robežas. Tas savieno ar Krievijas kultūru, ar valodu, un ar Maskavu. Tad šī ideja no maigās varas idejas ir kļuvusi par stingras varas ideju, jo pat Vladimirs Putins vienā no savām runām attaisnoja Krimas aneksiju ne tikai ar Krievijas vēsturiskās teritorijas atkalapvienošanu, bet arī krievu pasaules apvienošanu,” skaidro Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Andis Kudors. Gandrīz visi Krievijas publiskās diplomātijas instrumenti noved pie iekšpolitiskas vai ārpolitiskas sadursmes un negācijām. Krievijas izpildījumā publiskā diplomātija ir saistīta ar propagandu un reālo ārpolitikas mērķu noklusēšanu. Citur pasaulē dzīvojošie tautieši ir nozīmīga šīs valsts publiskās diplomātijas mērķa grupa un vienlaikus arī mērķa sasniegšanas instruments. Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs nepaguris attaisno Kremļa īstenoto politiku un Krievijas armijas rīcības Ukrainā. Neizbēgami sava deva tiek sliktajiem Rietumiem un Eiropai, jo būtībā tie būtu vainojami konfliktā. Krievija liek lietā militāru spēku, tikmēr Eiropas Savienības un ASV teju  vienīgais pretierocis ir sankcijas. Un arī mediji. Vai šinī hibrīdkarā, kā to dēvē konfliktsituācijas analītiķi, ir iespējams risinājums ar Krievijas piekāpšanos?  „Tās pretrunas ir tik lielas, un Putins ir tik daudz licis uz spēles šajā konfrontācijā ar Ukrainu. No otras puses, protams, Krievijas varas elite ir pieradusi strauji mainīt propagandas uzstādījumus un spētu izskaidrot arī atkāpšanos, bet Krievijas elite uztver Ukrainu kā ļoti principiāli stratēģisku vietu, no kuras viņi negrib iet prom,” skaidro Andis Kudors. Un, protams, Ukraina nav vienīgā svarīgā vieta. Tikpat interesantas ir visas trīs Baltijas valstis un vēl citas Krievijai kaimiņos esošās, jo tajās visās mīt tautieši, kas jāaizstāv. Vēl nesen, 13. septembrī, Krievijas Ārlietu ministrijas pilnvarotais cilvēktiesību, demokrātijas un likuma varas jautājumos Konstantīns Dolgovs savā Rīgas uzrunā uzsvēra, ka Krievija aizvien ir gatava aizsargāt savus tautiešus ārzemēs. Tikmēr ukraiņu kinorežisors Sergejs Lozņica intervijā  Ilmāram Šlāpinam, kas šonedēļ skatāma interneta žurnālā www.satori.lv  runā par to, ka Rietumu pasaule un Eiropa pārāk mierīgi reaģē, jo acīmredzot nespēj līdz galam saprast to, kas notiek Ukrainā, un kāda loma ir Krievijai. „Tas, ko mēs redzam no Eiropas puses, ir pilnīga neizpratne. Apmēram šādi: kāda problēma? Par ko jūs runājat?” bilst Sergejs Lozņica. Zaļi dzīvojot, dzīvot zaļi Pagājušonedēļ Ņujorkā  pasaules valstu galvas aicināja visas pasaules valstis sadarboties cīņā pret klimata izmaiņu radītajiem draudiem. Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Barozu sacīja: „Mēs esam Eiropas ekonomikas dekarbonizācijas procesā”. Vai šādas uzstāšanās ir tikai vārdi, vai ir arī kāda reāla apņemšanās? Eksperti Eiropas Savienībai pārmet, ka tā tikai runā, neko jaunu neievieš un izliekas par klimata čempioniem. Komentē sabiedriskās politikas centra "Providus" pētnieks Reinis Āboltiņš: "Nav tā, ka ES tikai stāstītu par skaisto nākotni un neko neparedzētu darīt. Var sagaidīt, ka samita laikā, kas notiks šī gada oktobrī, ES apstiprinās diezgan ambiciozus mērķus, tai skaitā CO2 izmešu samazināšanai, un tie būs vēl ambiciozāki nekā tie ir bijuši līdz šim. Taču jāsaprot arī, ka viena pati ES globāli nevar ietekmēt visu. Ir citi svarīgi spēlētāji - industriāli attīstītās valstis un arī valstis, kuras ļoti strauji attīstījušās pēdējo gadu laikā. Piemēram, būtiski, lai arī Ķīna un ASV iesaistās šajā visā. Lai Indija un Brazīlija iesaistās. Jo viena pati Eiropas Savienība CO2 izmešu apjomu globālā mērogā nevar ietekmēt. Viens no soļiem, ko ES ir apņēmusies darīt, ir nākamo septiņu gadu laikā 14 miljardu eiro finansējumu veltīt klimata pasākumu atbalstam arī ārpus ES, jo nevar tikai domāt par sevi. Ja grib kaut ko izmainīt globāli, tad ir jābūt politiskai gribai atbalstīt citus, kuriem ir par maz politiskās gribas vai kuriem nav pietiekami daudz resursu, lai kaut ko mainītu globāli."