Gadsimtu pēc gadsimta monarhijas ir bijušas Eiropas valstu politiskais režīms, mūsdienās tās palikušas par teju sentimentālu liecību par aizgājušajiem laikiem, kuru loma demokrātiskā sabiedrībā sāk arvien mazināties. Vai monarhijas piedzīvoja pārmaiņas arī viduslaikos, vai mūsdienu demokrātiskajā sabiedrībā vajadzīgi monarhi un vai gaidāms karaļnamu noriets mūsdienās? Skandāli Lielbritānijas karaļnamā, Japānas princeses laulības ar puisi no vienkāršās tautas – vai šīs vēsmas ir kas jauns vai reiz vēsturē piedzīvots, vērtē vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Andris Levāns un žurnālists Māris Zanders.
Dižciltīgo laulības ar vienkāršās tautas pārstāvjiem
Gudrais draugs, maigā laulātā, jaukā Eleonora, šādas rindas savai sievai dzimšanas dienā 1796.gadā rakstīja Varakļānu muižas īpašnieks grāfs Mihails fon den Borhs. Viņš bija katoļu muižnieks, kurš apprecēja protestantu ticībai piederošu sievieti. Taču šis laimīgais laulības stāsts vācbaltiešu muižniecības vidu bija rets stāsts. Kā ekonomisku apsvērumu dēļ laulājās vācbaltiešu dzimtas un kā vērtēja šķiršanos un kas notika, ja iemīlēja savai kārtai nepiederīgu cilvēku, skaidro vēsturniece, Latvijas Nacionālās bibliotēkas pētniece Kristīne Zaļuma.
Mīlestība un laulība muižnieku un aristokrātijas aprindās bijis pirkšanas un pārdošanas, bagātību, valsts vai zemes teritoriju palielināšanās, dažkārt arī ārējās politikas regulēšanas līdzeklis. Ja paveicās, starp šiem cilvēkiem bija arī mīlestība, bet īpaši agrākos gadsimtos izvēles nebija, par aristokrātu laulībām saka vēsturniece Kristīne Zaļuma.
Tas attiecas arī uz Latvijas teritorijā dzīvojošām vācbaltiešu dzimtām. Lai paturētu savā pārziņā zemes īpašumus un naudas līdzekļus senās bruņniecības dzimtas, pat veidoja alianses. Tā Aderkasi laulājās ar Dunteniem, Mekes ar Kampenhauzeniem un vēl citi piemēri, kas liecina par izdevīgām laulībām ar savai kārtai un reliģiskajai konfesijai piederīgiem cilvēikiem.
Nereti aprēķina laulības bija paputējušo muižnieku vienīgā izdevība atkal tikt uz zaļa zara, kad bruņniecības dzimtas pārstāvim bija tikai skaistas meitas, ko piedāvāt, jo īpašumu nevarēja pārdot, to varēja tikai mantot. Ja tas bija iznīcis, tad tās vai citas muižas īpašnieks bija laimīgs, ka viņa meitu kāds turīgāks muižnieks noskatīja.
Runājot par šķiršanos, tā nebija goda lieta un uzlika šķirteņiem neveiksminieka zīmogu. Lai cik laimīga vai nelaimīga jutās viena vai otra puse laulībā, bija jāturas kopā, jo tā vienkārši piedien un kā jau minēts, primārais laulībā bija statusa un ekonomiskais pamatojums.
view more