Nemieri "mierpilnajā" Uzbekistānā. Parīze paver priekškaru uz diplomātijas "virtuvi"

Uzbekistānā uzsākts darbs tiesiskuma nodrošināšanai, efektīvu atvērtības un pārredzamības veidu ieviešanai un sabiedriskās kontroles izveidei attiecībā uz valsts varas iestāžu darbību. Saistībā ar plānoto konstitucionālo reformu Karakalpakstānas autonomajā republikā izcēlušies protesti. Francijas prezidents Emanuels Makrons paziņojis, ka viņš ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu kopš decembra runājis simtiem stundu. Izraēla iekšpolitiskos un ārpolitiskos meklējumos: Izraēlā kārtējo reizi nomainījusies valdība, būs jaunas vēlēšanas. Aktualitātes komentē Latvijas Ārpolitikas institūta asociētā pētniece Elizabete Vizgunova un TVNET žurnālists, politologs, RSU doktorants Toms Rātfelders. Nemieri „mierpilnajā” Uzbekistānā Kad 1991. gadā, sabrūkot Padomju Savienībai, Uzbekistāna ieguva neatkarību, par tās prezidentu tika ievēlēts pēdējais padomjlaika Uzbekistānas līderis – kompartijas pirmais sekretārs Islams Karimovs. Ar stingru roku viņš vadīja iedzīvotāju skaita ziņā lielāko Centrālāzijas valsti, vairakkārt tiekot pārvēlēts amatā vēlēšanās, kuras nepārprotami neatbilda demokrātijas standartiem. Karimova varas periodam bija raksturīga Uzbekistānas daļēja izolēšanās no starptautiskiem procesiem un vēsas attiecības ar vairākām kaimiņvalstīm. Iekšēji tas bija politiska sastinguma periods, panākot stabilitāti ar jebkādas opozīcijas nesaudzīgu izravēšanu. Nemieri, kas 2005. gadā uzliesmoja etniski jauktajā Andižanas provincē valsts austrumos, tika asiņaini apspiesti, valdības spēkiem nogalinot, pēc oficiālām ziņām, nepilnus divus simtus, bet pēc alternatīvām aplēsēm, iespējams, līdz pat pusotram tūkstotim cilvēku. Kad 2016. gadā Islams Karimovs beidza savas šīs zemes gaitas, viņa vietu ieņēma līdz tam premjerministra amatā bijušais Šavkats Mirzijojevs. Jaunais līderis, lai gan tiek uzskatīts par Karimova mācekli un turpinātāju, tomēr centies īstenot valstī piesardzīgas reformas, paužot apņemšanos apkarot korupciju un radu būšanu valsts struktūrās, un nozīmīgi aktivizējis ārpolitiku, t.sk. uzlabojot attiecības ar kaimiņvalstīm Tadžikistānu un Kirgizstānu. Daži salīdzina Mirzijojevu pat ar tādiem pagātnes totalitāro sistēmu reformētājiem kā Ķīnas līderis Dens Sjaopins vai padomju vadītājs Mihails Gorbačovs. Tomēr arī Mirzijojeva varas vadmotīvs nepārprotami ir stabilitātes uzturēšana par katru cenu, tāpēc daudziem pārsteidzošas izrādījās pagājušās nedēļas nogalē izpaudušās ziņas par nemieriem Karakalpakstānā – autonomijā, kuras pamatiedzīvotāji karakalpaki ir etniski un kulturāli tuvāki kaimiņvalsts Kazahstānas pamatnācijai. Iemesls ir plānotās izmaiņas Uzbekistānas konstitūcijā, kas atņemtu Karakalpakstānai līdzšinējo autonomās republikas statusu un tiesības sarīkot referendumu par atdalīšanos no Uzbekistānas. Pēc mediju ziņām valdības spēku sadursmēs ar nemierniekiem ir 18 nogalinātie un vairāk nekā divsimt ievainoto. Reģionā tika ieviesta stingra komandantstunda, pārtraukta piekļuve internetam. Tomēr prezidents Mirzijojevs paziņojis, ka Karkalpakstāna saglabāšot savu līdzšinējo statusu. Parīze paver priekškaru uz diplomātijas „virtuvi” 21 telefonsaruna, kura kopš decembra notikusi starp Francijas un Krievijas līderiem, jau ieguvusi anekdotisku nokrāsu. Prezidents Makrons šai procesā sevi pozicionē kā miera centienu iemiesojumu, taču vispārēju skepsi raisījušas viņa iespējas jebkādi iespaidot Krievijas vadoņa lēmumus. Šo skepsi vēl vairāk pastiprinājis oficiālās Parīzes nesen publiskotais 20. februāra telefonsarunas atšifrējums, no kura redzams, ka Putins brīžiem nesaka patiesību savam sarunbiedram, brīžiem atļaujas augstprātīgu toni un familiaritāti uz robežas ar netaktiskumu. Telefonsarunas teksts tika publicēts sakarā ar dokumentālās filmas „Prezidents, Eiropa un karš” demonstrēšanu Francijas sabiedriskās televīzijas Otrajā kanālā. Filmas autors žurnālists Gī Lagašs un viņa komanda vairākus mēnešus pavadījuši prezidenta Makrona tuvumā, fiksējot viņa starptautiskās aktivitātes. Par to esot bijuši informēti Francijas sarunu partneri, taču pēc minētajām publiskajām atklāsmēm Krievijas aģentūra "Ria novosti” raksturojusi Francijas rīcību kā diplomātisko sarunu noslēpumu nepieņemamu atklāšanu. Vairums kritiķu rietumos savukārt atzīst Lagaša darbu par ļoti nozīmīgu dokumentālā kino sasniegumu, kas pietuvina auditoriju mūsdienu starptautiskās diplomātijas aizkulisēm. Sastatot sarunā dzirdamo ar mums zināmajiem notikumiem dažas dienas vēlāk, jau atkal spilgti iezīmējas Krievijas līdera Putina cinisms un liekulība. Kad prezidents Makrons 20. februārī lūdz sarunbiedru atklāti pateikt, kādi ir viņa nodomi, Putins tā vietā izsaka pārmetumus Ukrainas prezidentam Zelenskim par Minskas vienošanos nepildīšanu. Ne vārda par lēmumu atzīt pašpasludināto Donbasa t.s. „tautas republiku” suverenitāti pāris dienas vēlāk un plaša mēroga iebrukumu Ukrainā vēl pēc pāris dienām. Sarunas noslēgumā Krievijas vadonis paziņo, ka vispār jau grasījies uzspēlēt hokeju, bet upurējis šo svarīgo nodarbi, lai aprunātos ar Francijas prezidentu par Eiropas miera likteni. Lagaša filmas pēdējā epizode atspoguļo trīs kontinentālās Eiropas valstu vadītāju – prezidenta Makrons, kanclera Šolca un premjerministra Dragi – vizīti Kijevā. Tās noslēgumā Francijas prezidents jau atkal iezīmē savu pozīciju: jāpalīdz Ukrainai uzvarēt, taču tieši necīnoties pret Krieviju, vēl jo vairāk – nemēģinot to iznīcināt. Izraēla iekšpolitiskos un ārpolitiskos meklējumos Pirms nedēļas Izraēlas parlaments nobalsoja par pašatlaišanos, kas nozīmē, ka pilsoņiem jau piekto reizi četru gadu laikā būs jādodas pie vēlēšanu urnām. Iepriekšējo reizi tas notika pagājušā gada martā, un pēc šīm vēlēšanām tika izveidota koalīcija, kurā ietilpa daudzi ļoti atšķirīgi politiski spēki, sākot no radikālkonservatīvām ebreju partijām, beidzot ar arābu minoritātes spēkiem. Šī raibā savienojuma vienīgais motīvs bija nepielaist varai partijas „Likud” līderi, korupcijā apsūdzēto kādreizējo premjerministru Benjaminu Natanjahu. Retais cerēja, ka izveidotā valdība būs ilglaicīga, jo pārāk atšķirīgas bija tajā iesaistīto partiju intereses. Par klupšanas akmeni kļuva radikālo ebreju partiju ieskats, ka valdība pārāk piekāpjas arābu prasībām. Tā nu līdzšinējais premjerministrs Naftali Benets no partijas „Jaunie labējie” atkāpies no amata, par pagaidu valdības vadītāju parlamentam ieceļot viņa koalīcijas partneri, centriskās partijas „Ješ Atid” līderi Jairu Lapidu. 5. jūlijā jaunieceltais premjerministrs devās jau viņa priekšgājēja laikā ieplānotā ārzemju vizītē uz Franciju. Galvenais vizītes mērķis ir gūt Parīzes atbalstu domstarpībās ar Libānu par Vidusjūrā esošo Karišas dabasgāzes iegulu piederību. Kā Izraēla, tā Libāna uzskata, ka iegulas atrodas to teritoriālajos ūdeņos, un Krievijas dabasgāzes eksporta uz Eiropas Savienību paredzamā izbeigšana, padarījusi šīs dabasgāzes ieguvi ļoti aktuālu. Tāpat Izraēla cer pārliecināt Franciju, ka Irānas atgriešanās pasaules fosilā kurināmā tirgū, kompensējot Krievijas eksporta apsīkumu sankciju rezultātā, nav pieņemams risinājums. Šis pēdējais jautājums paredzami būs ļoti nozīmīgs arī Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena nākamnedēļ paredzētās vizītes laikā Izraēlā, palestīniešu teritorijās Jordānas rietumkrastā un Saūda Arābijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.