Rundāles pils muzejs izstādē godina pirmo muzeja darbinieku entuziasmu

Rundāles pils muzejs svin savu 50. dzimšanas dienu, izstādē „Durvis uz vēsturi: Rundāles pils muzeja darbība arhitektūras un mākslas izpētē” godinot pirmo muzeja darbinieku entuziasmu, bez atlīdzības braukājot ekspedīcijās, dokumentējot un uzņemot muzeja krājumā Latvijas seno muižu, baznīcu interjera detaļas. Izstāde ir arī stāsts par Rundāli kā ilggadēju restauratoru darba centru. Rundāles pils muzejam šī ir īpaša – 50. sezona. Tieši pirms 50 gadiem, 1972. gada janvārī, Rundāles pils no Bauskas muzeja Rundāles filiāles pārtapa patstāvīgā muzejā. Svētku svinēšana aizsākās jau maijā, ar bijušo darbinieku saietu, nesen atklātā izstāde “Durvis uz vēsturi: Rundāles pils muzeja darbība arhitektūras un mākslas izpētē” un oktobra beigās sarīkotā konference, ir jubilejas sezonas noslēdzošie pasākumi. Saruna ar izstādes “Durvis uz vēsturi: Rundāles pils muzeja darbība arhitektūras un mākslas izpētē” mākslinieci Laumu Lancmani notiek Rundāles pils pamatstāvā – fonā pa brīžam ieskanēsies izstādes apmeklētāju čīkstinātie grīdas dēļi, pils dārzā nozvanīs pulkstenis, uz sastatnēm āmurus klaudzinās celtnieki. Rundāles pils muzeja mājas lapā tapusi jauna rubrika – “Muzejam 50”, muzeja tapšanas hronika. Tā aizsākas krietni agrāk nekā pirms 50 gadiem: ar 1964. gadu, kad pēc Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja direktora Laimoņa Liepas iniciatīvas Rundāles pils kļūst par Bauskas muzeja filiāli, un tajā sāk strādāt divi Valsts mākslas akadēmijas trešā kursa studenti – Imants Lancmanis un Leopolds Mārcis Kļaviņš. Patiesībā kopīga darbošanās kultūras pieminekļu glābšanai aizsākās vēl agrāk – 1962. gadā, varētu teikt, ka Rundāles pils muzejs aizsākās ekspedīcijās, kurās studenti Imants Lancmanis, Mārcis Kļaviņš, muzeja vadītājs Laimonis Liepa, un arī Mākslas akadēmijas Latviešu mākslas vēstures mācību laboratorijas izveidotājs un vadītājs Jurģis Skulme sadarbojas kultūras vēstures pieminekļu glābšanai. Neredzamais, ko piemin Lauma Lancmane, kas varbūt palicis atjaunotās pils ēnā, ir šis izpētes darbs – rezultējies pētījumos, izdotās grāmatās. Krājumā savāktie, no brūkošām muižām un baznīcām izglābtie priekšmeti. Kā arī restaurācijas darbs. Taču, iespējams, par aisberga neredzamo daļu jāsauc arī domubiedru kodols, kas šajās ekspedīcijās brauca bez papildus atlīdzības, strādāja spartiskos apstākļos, taču ar skaidru misijas apziņu. Ekspedīciju dalībnieki un restauratori, kas redzami izstādes “Durvis uz vēsturi: Rundāles pils muzeja darbība arhitektūras un mākslas izpētē” fotogrāfijās un ir arī mani sarunbiedri, ir tāda pat vērtība, ar ko muzejam lepoties, kā izglābtie priekšmeti. Tāpēc turpinām iepazīties – Anita Bistere. Vēl pastaigā pa izstādi “Durvis uz vēsturi: Rundāles pils muzeja darbība arhitektūras un mākslas izpētē” piedalās muzeja sabiedrisko attiecību speciāliste Andra Jakoviča, viņa Rundāles pils muzeja dzīvē ir kopš šī gada pavasara, un Zinātniskās restaurācijas nodaļas vadītāja Aina Balode. Viņa izstāsta arī savu stāstu par satikšanos ar Rundāles pili pagājušā gadsimta 70.-80. gadu mijā. Tolaik Rundāles pilī bijusi skola, bet Ainai Balodei bijis jānostrādā pēc studiju beigšanas obligātie trīs gadi. 1981. gadā Rundāles pilī ir pabeigta pirmā restaurācijas darbu kārta, pils ver durvis apmeklētājiem, bet Aina Balode saprot, ka skolotājas darbs tomēr nav viņas aicinājums. Durvis ir šīs izstādes nosaukumā, un ir arī caurviju motīvs katrā no zālēm. Sākot ar Lustes muižas klēts durvīm, kuru restaurāciju sarežģījis tas, ka tās no vienas puses bijušas krāsotas. Kukšu muižas durvis, it kā vienkāršas, bet ar elegantiem kokgriezumiem vai interesantas ar atklājušos krāsas slāņu skaitu. Ungurmuižas durvus, uz kurām uzgleznots muižas skats, bet mani tās apbur ar zem nolobījušās krāsas atsegušos koka dēļa faktūras skaistumu. Vienā no ekspozīcijas zālēm skan Edvarda Brodera radītais skaņu celiņš. Tāda varētu būt bijusi skaņu ainava, muzeja restauratoriem strādājot izpētes ekspedīcijā.