Dzejnieka Krišjāņa Zeļģa un programmētājas Ilzes Borodkinas pieredze Zemessardzē

Dzejnieka Krišjāņa Zeļģa un programmētājas, folkloras kopējas Ilzes Borodkinas pieredze Zemessardzes apmācībās, samērota ar dzejnieka, rakstnieka, politiķa Jāņa Akurātera pirms simts gadiem Ziemassvētku kauju laikā dienasgrāmtā rakstīto. Sarunājamies par izvēles fiziskā cīņā aizstāvēt savu zemi, cilvēciskās pieredzes pusi. Viennozīmīgo attieksmi pret visu, kas saistīts ar ieročiem, kā potenciālu ļaunumu, sabojāja karš Ukrainā, pierādot, ka reizēm nav citu iespēju, lai nepieļautu savas nācijas un vēstures noslaucīšanu no zemes virsas. Vai laiki, laikmeti vispār ir salīdzināmi? Vai salīdzināma šobrīd un pirms simts gadiem pastāvējušās zemessardzes pieredze? Pieredze, kāda bija latviešu strēlniekiem kara laukā, iesākumā dienot Krievijas impērijas karaspēkā, vēlāk izdarot idejisku izvēli? Un pieredze, ko mūsdienās miera laikā gūst civilists, lai Zemessardzes mācībās apzināti meklētu atbildi uz jautājumu, kāda būtu pareizākā viņa rīcība stundā X? Šādas sarunu tēmas pieteikums lielā mērā bija gājiens nezināmajā, un man joprojām liekas, ka esmu atradusi vairāk atšķirību nekā kopīgā, metot laipu starp dzejnieka, rakstnieka un politiķa Jāņa Akuratera pirms simts gadiem Ziemassvētku kauju laikā dienasgrāmatā rakstīto, un šo laiku dzejnieka Krišjāņa Zeļģa, programmētājas, folkloras kopējas Ilzes Borodkinas tīri cilvēcisko pieredzi un pārdomām pēc Zemessardzes apmācībām. Abi šodienas mani sarunbiedri – Krišjānis Zeļģis, Ilze Borodkina – ir jau nobriedušas personības, ar jau notikušu dzīvi, profesionālo karjeru. Kas notiek ar līdzšinējo cilvēkpieredzi militāru apmācību laikā?