Satiksmes drošības vēsture: drošības jostas vajadzēja, lai bracēji neizgāztos no auto

Ja pirmās automašīnas bija tehnoloģiju sniegums un gadsimta inovāciju simbols, tas mūsdienās auto ir ikdienas pārvietošanās līdzeklis. Satiksme ir kļuvusi par tādu kā cilvēces asinsriti un auto drošības aprīkojums pārpildītās ielās un šosejās ir svarīgāks nekā jebkad. Drošības jostas, gaisa spilveni, automātiskās bremzēšanas sistēmas un ziemas riepas - bez tām drošu braukšanu satiksmē šodien iedomāties nevaram, taču ilgu laiku cilvēki brauca krietni bīstamākos braucamrīkos un ceļi bija sliktāk regulēti. Kad un kāpēc ienāca šie drošības noteikumi un tehnoloģijas satiksmē, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Motormuzeja ekspozīcijas gidi Sabīne Puste un Oskars Osītis. "Ja runājam par pašiem autobūves pirmsākumiem 19. gs. beigās - 20 gs. sākumā, tad pašos sākumos kā drošības aprīkojums ir lietas, ko mēs uzskatām mūsdienās par pilnīgi pašsaprotamām," atklāj Oskars Osītis. "Piemēram, vējstikli arī ir sava veida drošības aprīkojums, kas pirmajām automašīnām pat nebija. Automašīnas taisot aizvien ātrākas, bija vajadzība aizsargāt gan šoferus, gan pasažierus no āra elementiem, tad sāk uzstādīt vējstiklu.  Kā arī diezgan pirmatnējs drošības aprīkojums ir drošības jostas. Ja mēs mūsdienās runājam par drošības jostām, tad ar to saprotam drošības jostas, kuras mūs pasargā avārijā no traumu gūšanas. Ja runājam par autobūves pirmsākumiem, tad tā nebūt nebija, jo pirmajiem automobiļiem drošības jostas uzstādīja, lai gan vadītājs, gan pasažieri, braucot pa bedrainiem ceļiem, būtu fiksēti pie sēdekļa un pa bedrainiem ceļiem neizgāztos ārā no transporta līdzekļa. Bet to mērķis nebija pārāk pasargāt cilvēkus tieši avārijās. Sadzīve vilcienos 19. - 20. gadsimta mijā Pirmās klases pasažieri sēdēja ar samtu pārvilktos sēdekļos, otrajā klasē atradās ādas sēžamie, savukārt braucējiem trešajā klasē bija jāsamierinās ar koka soliem - tā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā izskatījās tālsatiksmes vilciens maršrutā Varšava - Pēterburga, kas brauca arī caur Latvijas teritoriju. Par vagonu izskatu un aprīkojumu stāsta "Latvijas dzelzceļš" industriālā mantojuma eksperts Toms Altbergs. "Katrā kupejā novietoti divi mīksti dīvāni ar mīkstām paceļamām atzveltnēm. Dīvānus sedz matrači, tie ir 50 mm biezi un pildīti zirgu spalvām. Matrača viena puse pārklāta ar mākslīgu ādu, bet otra - ar tiku, t.i .biezu, strīpotu audekla drēbi. Ar tādiem pašiem matračiem pārklātas ari atzveltnes. Matraču segšanai ar mākslīgu ādu, agrākās vadmalas un samta vietā, ir tās priekšrocības, ka viņiem vienmēr ir glīts izskats; viņi neuztver putekļus un viegli noslaukāmi. Tā kā matrači viegli noņemami no dīvāniem, tad viņus katrā gadījumā, bez sevišķām grūtībām, var iznest iz kupejas, pamatīgi tīrīt un dezinficēt." Šāds apraksts par jaunajiem pasažieru vagoniem lasāms Latvijas dzelzceļu virsvaldes oficiālajā izdevumā 1926. gadā. Luksus apartamenti grezni aprīkotos vagonos ir Austrumu ekspreša simbols - tālsatiksmes pasažieru vilciens, kas, sākot no 19. gadsimta beigām, kursēja no Parīzes līdz Stambulai un vēlāk jau arī par citām dzelzceļa līnijām Eiropā. Taču arī Latvijā ir pieturējuši vilcieni ar smalkām kupejām un restorānvagonu, kurā varēja malkot šampanieti no kristāla glāzēm. Bet iesākums pirmajai tālsatiksmes dzelzceļa līnijai no toreizējas Dvinskas (tagad Daugavpils) līdz Pēterburgai nebija tik izsmalcināts.