Mikroķirurgu darbs kara laikā mūsdienās. Ārsta darbs ierakumos 20. gadsimta sākumā

Pirms gada šajā nedēļā vēl aktīvi plosījās Covid pandēmija, turpinot noslogot slimnīcas un ārstu ikdienu, tad pēkšņi sākas karš Ukrainā. Ievainojumi, traumas, invaliditāte, infekcijas, arī nāve ir ikdiena kara zonā un ātri tā kļuva arī par ikdienu Ukrainā. Bet cik spējīgi palīdzēt karavīriem ierakumos bija ārsti pirms simts un vairāk gadiem? Darbs frontē ar ievainotiem, smagi slimiem un lipīgu infekciju plosītiem karavīriem bija ārsta ikdiena 20. gadsimta sākumā. Vai medicīna ir ko guvusi un mācījusies no šīm smagajām pieredzēm ierakumos, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Marjus Zaļeckis, Kara muzeja Ekspozīciju un izstāžu nodaļas vēsturnieks, un Mārtiņš Vesperis, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja Pētniecības nodaļas galvenais pētnieks. Mikroķirurgu darbs kara laikā mūsdienās Visai drīz pēc Krievijas uzsāktā pilna mēroga iebrukuma Ukrainā palīgā ukraiņiem steidzās Latvijas mediķi. Viens no viņiem bija mikroķirurgs Olafs Libermanis, kurš kopā ar savu kolēģi ne vien palīdzēja ievainotajiem ukraiņu karavīriem, bet arī apmācīja vietējos mediķus mikroķirurģijā. Ko ārstam nozīmē šāda pieredze kara laikā, kādas ir Ukrainā gūtās atziņas un vai tās varētu palīdzēt arī Latvijā?  Olafs Libermanis un Mārtiņš Malzubris - šie vārdi Latvijā ir izskanējuši daudzkārt. Neilgi pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā pagājušajā gada, šie abi ārsti, daudz nedomājot, nolēma doties uz Ukrainu, lai palīdzētu operēt un ārstēt karā cietušos. Ir apritējis gads kopš kara sākuma, karš joprojām turpinās, ārsti ir atgriezušies mājās, un šoreiz uz sarunu tiekamies ar vienu no viņiem - plastisko ķirurgu Olafu Libermani. Sarunājamies par Ukrainā gūto pieredzi, par ārsta gaitām Latvijā pašlaik, bet vispirms jautāju par motivāciju doties uz Ukrainu un pakļaut sevi briesmām brīdī, kad Krievija turpināja bombardēt Ukrainas pilsētas. Intervijas laikā ārsts atsauc atmiņā arī situāciju 2014. gadā, kad ar Libermaņa vadīto Brūču klīniku, kas strādāja Linezera slimnīcas telpās un nodarbojās ar smagu izgulējumu pacientu ārstēšanu, tika pārtraukts darbs. Lēmums bijis, ka šādu atsevišķu ārstu komandu izgulējumu pacientu ārstēšanai nevajag. Bet pēc šīs sāpīgās pieredzes ārsts saglabājis inventāru, turpinājis mācīties, lai reaģētu brīdī, kad tas būs nepieciešams. Un tas kļuva nepieciešams, sākoties karam Ukrainā, tāpēc došanās uz turieni bijusi dabiska reakcija. Taču zināma vilšanās ir arī šobrīd. Vilšanās, ka nespējam ukraiņiem palīdzēt vēl vairāk. Ukrainā mediķi bez atpūtas strādā kara apstākļos gadu, cilvēkiem ir pārslodze, Latvijā sabiedrība, tostarp uzņēmēji, vēlas palīdzēt, tomēr sarežģījumus rada birokrātiskie saskaņošanas procesi.