Mantotie kultūraugi ir mūsu vērtība un bagātība: sēklas ir vērts lolot

Nereti, mainoties kāda veca dārza īpašniekiem, tā jaunie saimnieki nemaz neapzinās tur esošo augu vērtību un patunikalitāti. Par mantotajiem kultūraugiem un to vērtību saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta bioloģe, sēklu lolotāja un sēklu bibliotēkas Latvijā aizsācēja Sandra Stabinge, Latvijas Permakultūras biedrības pārstāve Ilze Mežniece un sēklu lolotāja Daina Mūrniece. Mantots kultūraugs ir kopā ar tavu dzimtu vismaz 30 gadus. Tas ir mūsu nacionālā bagātība ar lielu bioloģisko vērtību.Ja mēs katrs atrastu kaut vienu dzimtas kultūraugu, tad mēs būtu bagāti! "Cilvēka slinkuma rezultātā šodien zaudējam to, kas daudzus tūkstošus gadu ir uzkrāts, izveidots un adaptējis, jo augs piemērojas pie saimnieka, augs piemērojas pie vides, kura viņš aug. Ārkārtīgos tempos zaudējam daudzus augus," norāda Sandrs Stabinge. "Tādēļ aizsākta kustība par mantotiem kultūraugiem. Tie, kas ir 30 gadus audzēti vienā vietā vai vismaz zinām, ka audzēti Latvijā, ir zināma vēsture, piemēram, vecvecmāmiņas vai kaimiņu tantes, tie ir pielāgojušies un tie ir mūsējie. Tie ir īpaši dārgumi, kurus vajag nosargāt, nevis aizmirst, tāpēc, ka lielveikalā ir viegli nopērkamas krāsainas paciņas ar sēklām, kas ir ievāktas nevis Latvijā, bet kaut kur Āfrikā, Holandē vai vēl kaut kur. Tā ir tā vērtība, ka tie ir mūsējie." "Sēklu lolotājs ir tas, kurš savam dārzam un ģimenei ievāc sēklas, kuras viņš zina, pazīst, prot, kuras der viņam un viņa ģimenei," skaidro Sandra Stabinge. "Sēklu lolotājs visu laiku arī mācās, jo viena lieta ir ievākt sēklu no zirņiem un pupiņām, kas ir pašapputeksnes augs, pavisam cita meistarība ir vajadzīga, ievācot no ķirbjiem, kurš var saziedēties ar kabaci. Vai piemēram, no bietēm ir grūtāk, no pastinakiem, kas ir divgadīgais augs. Ja jums ir ziedkāposti, vai, nedod dievs, agrie kāposti, lai no tiem ievāktu sēklas, vajag gan prast izaudzēt bez ķīmijas, gan izolēt no citiem, lai nav svešappute, nosargāt no kaitēkļiem. Turklāt agros kāpostus saglabāt pa ziemu ir izcili grūti. (..) Dažādas pakāpes, kas ir sēklu lolotājs." Vēl viens būtisks faktors ir zināšanas par audzēšanu, audzēšanas tradīcija. Sēklas jau var paņemt no tantes, bet ja nepaņems arī zināšanas, var vienā gadā aizlaist postā. Ilze Mežniece norāda, ka ir jāturpina audzēšanas tradīcija, lai mūsu bērni un bērnu bērni izprastu arī ticējumu jēgu. "Visa tradīcija ir balstīta auglības veicināšanā, dārzkopības veicināšana, mums ir jāturpina kaut vai no tā viedokļa, ka nedrīkstam pazaudēt paši savu pamatu," atzīst Ilze Mežniece. Viņa arī norāda, ka savas sēklas ir garants tam, ka būs daudzveidīga pārtika, jo bieži gadās, ka sēklas no citas zemes "saka", ka šajā klimatā neaugs. "Sēkla nāk kopā ar stāstu un audzēšanas padomu, ja to ieceļam saulīte, novērtējam, ja vecmāmiņai pasākām paldies, ka tu visu mūžu esi no šiem augiem katru gadu vākusi sēklās vai esi kopusi to ābeli vai zemeņu dobi, mēs saglabājam gan dzimtas kopsakarību, gan vispār savu vēsturisko mantojumu," parliecināta Sandra Stabinge.