Pētniece: Tehnoloģijas medicīnā nebūs burvju rīks, kas palīdzēs visiem uzlabot veselību

Uzņēmējs Īlons Masks ir gatavs piedāvāt smadzeņu mikroshēmu, lai palīdzētu cilvēkiem ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem. Viņa smadzeņu mikroshēmu uzņēmums "Neuralink" paziņojis, ka ASV Pārtikas un zāļu pārvalde ir sniegusi atļauju veikt pirmos testus ar cilvēkiem. Iepriekšējie eksperimenti ar pērtiķiem ir bijuši veiksmīgi. Tiesa, Masks nav vienīgais, kurš kaut ko tādu attīsta. Taču kāpēc mums ir vajadzīgi šādi attālinātas komunikācijas rīki un kā jau šobrīd paralizēti pacienti vai cilvēki ar kustību traucējumiem var sazināties ar apkārtējo pasauli un labāk to "sajust", raidījumā Zināmais nezināmajā analizē uzņēmuma "Longenesis" pārstāvis, medicīnas tehnoloģiju eksperts Emils Sundjukovs un Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas vadošā pētniece Aija Kļaviņa. "Runājot par tehnoloģiju ienākšanu, tas, ko pirms 10 gadiem lasījām fantastikas grāmatās, to šodien varam reāli izbaudīt dzīvē. Brīžiem tas ir mazliet biedējoši un daudziem tas pirmajā brīdī izraisa ne pārāk pozitīvu reakciju. Bet tas dod lielas perspektīvas nākotnē un mēs vēl medicīnā šobrīd neapjaušam, kādas iespējas būs," vērtē Aija Kļaviņa. "Runājot par implantiem un tehnoloģijām, ko cilvēki var savā ķermenī ievietot un izmantot ikdienā (..), jāsaprot, ka tā nav burvju nūjiņa. Neviena tehnoloģija nav tāds brīnums, ko vienā dienā varam cilvēkam iedot un otrā dienā viņš izmantos. Tas ir milzīgs darbs, un pašam cilvēkam tas prasa milzīgas laika un arī mācīšanās pulēs, lai iemācītos šo ierīci izmantot." "Par konkrēto implantu, ko izmēģina šobrīd Ilona Maska kompānija, ir grūti pateikt, kāds ir viņa redzējums un kas ir prioritārā cilvēku grupa, kurai tehnoloģiju pielietot," turpina Aija Kļaviņa. "Kaut vai manā pieredzē ir gadījumi, kur bērnam ar autismu tiek atklāta arī dzirdes problēma. Ievietojot dzirdes implantu, diemžēl netiek atrisināta dzirdes problēma, jo vienkārši bērns nespēj pieņemt šīs skaņas, ko viņš dzird apkārt, ko viņš līdz tam nav dzirdējis, lai arī tas tiek izdarīts agrīnā vecumā. Jāsaprot, kas ir primārais mērķis, kādā veidā tiešām uzlabot cilvēku dzīves kvalitāti ar šo tehnoloģiju, bet nevis tikai izmantot tehnoloģiju tikai tāpēc, ka tā ir izdomāta un tika pielietota." Masks ir minējis, ka šīs tehnoloģijas varēs izmantot, lai ārstētu paralīzi un arī aklumu. Bet vai ir redzamas jau kādas tehniskās grūtības, varbūt ētiskās problēmas, kas varētu rasties?  "Vēsturiski, kad cilvēks skatījās pirmo kinofilmu, viņš bēga prom, redzot, ka vilciens iebrauc stacijā. Tagad mums ir implanti, iekārtas," salīdzina Emils Sundjukovs. "Protams, ir šīs precedents, tādēļ regulatoriem - Zāļu valsts aģentūrai vai Eiropas Zāļu aģentūrai - ir jāsagatavojas tādām lietām. Tas ir pirmais, bet nebūt pēdējais piegājiens, ka šādas tehnoloģijas ienāks. Līdz ar to, protams, jādomā, kā jau darām zāļu pētniecībā, vai jebkāda cita veida medicīnas pētniecībā, kur iesaista pacientus, ir ētikas, drošības un arī privātuma aspekti. Šeit, protams, daudzi cilvēki runā par to, kā tad privāta kompānija. No otras puses, ja tā būtu valsts kompānija, vai tas būtu labāk vai sliktāk? Man liekas, ka ir jāpaskatās uz efektivitāti. "Šaujot" vienā virzienā, mēs varam nesasniegt mērķi, un jāpaskatās uz šiem aspektiem, pirms mēs vispār runājam par to, vai tā kompānija cenšas iekarot mūsu smadzenes un iezombēt cilvēkus." "Izklausās ļoti ambiciozi, ja varam plānot, ka šādi sensori varētu izmainīt cilvēka redzes spējas un padarīt kādu neredzīgu cilvēku redzīgu. Protams, es nesaku, ka tas nevarētu notikt, bet ir jāsaprot to, ka tur noteikti ir ļoti stingri ierobežojumi, uz kuriem cilvēkiem tas varētu strādāt, un ne visiem tas derēs," atzīst Aija Kļaviņa. "Otra lieta, es domāju, ka neviens šāds atklājums nenotiek tikai no zinātnieku puses. Arī mūsu pētījumos redzam, ka tā ir abpusēja sadarbība un ir cilvēki, kas brīvprātīgi piedalās šajos pētījumos. Tā jau pasaulē daudzi zinātniskie atklājumi ir īstenojušies, ka tas nav tikai vienvirziena zinātnes ceļš, bet tas ir abpusēji, kur zinātnieki laika gaitā sadarbojas ar pacientu grupām vai konkrētu cilvēku mērķgrupām." Pētniece norāda, ka sākumā tie noteikti ir nelieli īstermiņa mērķi, ar kuriem ilgtermiņā sasnieg plašākus rezultātus.  Un vēlreiz atgādina, ka arī tehnoloģijas nesniegs burvju nūjiņas efektu, ka pilnīgi visiem varēsim izmainīt dzīvi uz pozitīvu un absolūti vienlīdzīgu dzīves kvalitāti. Tehnoloģijas palīdz noteikt cilvēku atrašanās vietu Ko par cilvēku "ziņo" viedtālruņi, maksājumu kartes un automašīnas, skaidro Latvijas Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcijas "CERT.lv" kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis. Tehnoloģiju laikmetā cilvēku pēdu nospiedumi ir ne tikai fiziski, bet par sevi mēs  apzināti vai neapzināti nododam ziņu ar tālruņiem, maksājumu kartēm, darbošanos internetā. Pat ja mēs nelietotu šīs ierīces, izejot uz ielas, ienākot veikalā vai citā sabiedriskā ēkā, mūsu pārvietošanos fiksē novērošanas kameras. Arī pie privātajām un daudzdzīvokļu mājām var būt izvietotas novērošanas kameras. Tās var būt arī automašīnās. Kā un kādā veidā ar minētajām ierīcēm cilvēks dod ziņu par sevi, skaidro Gints Mālkalnietis. Stāstu viņš sāk ar tām ierīcēm, kuras cilvēks lieto, lai apzināti dotu ziņu par sevi.