Ne vienmēr vēlme nešķirties no lietām, kuras ir zaudējušas vērtību, ir atbalstāma

Māja, kā noliktava, nav kur spert soli, jo neko nedrīkst izmest, viss taču kādreiz var noderēt. Bet vai vienmēr vēlme visu paturēt un nekad nešķirties no lietām, kuras ir zaudējušas savu vērtību, ir atbalstāma vai tomēr tā ir problēma, analizējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē interjera dizainere Vīva Ieviņa un zinātņu doktore klīniskajā psiholoģijā, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste, supervizore Marija Ābeltiņa, kura norādījusi, ka patoloģiska krāšana ir psihiskās veselības traucējums, nevis untums, ko daudzi neatpazīst. "Ir ļoti svarīgi atšķirt cilvēku, kuram patīk maksimālisms, vai ir daudz mantu, no tāda patiešām smaga stāvokļa, kas ir patiesībā psihiska saslimšana, tas ir mentālās veselības traucējums, kas ir šī vākšana un prasa profesionālu palīdzību," norāda Marija Ābeltiņa. "Tas nav vienkārši, ka man ir daudz mantu. Tāpēc, no vienas puses, mēs varam būt piekritēji tam, ka mums ir varbūt vairāk grāmatas, varbūt vairāk drēbes un kaut kādas sentimentālās lietas. Tas nenozīmē, ka katram vajag pieturēties pie minimālisma savā dzīves stilā. Bet ja mēs skatāmies uz šo patoloģisko vākšanu, to raksturo tāda pilnīga dzīves telpas piepildīšana ar dažnedažādām mantām. Kad es saku, pilnīga piepildīšana, to arī burtiski domāju. Nereti cilvēkiem, kam ir mentālās veselības traucējumi, viņiem īsti nepaliek vieta, kur aiziet uz virtuvi, vai viss dzīvoklis, visa māja izskatās kā tāda ļoti blīvi piepildīta, tur ir tikai tādas ejas, kas patiesībā apdraud arī dzīvību, jo mantas tiek sakrāmētas tādās kā piramīdās, un tas viss var uzkrist virsū. Tāpēc tās ir divas dažādas lietas - vienkārši cilvēks, kam ir daudz mantu vai kuram nav ideāla kārtība, un cilvēks, kura dzīve ir manta." "Patoloģiska vākšana var attīstīties jebkurā vecumā, bet novērots, ka ar katru desmitgadi, ja cilvēkam ir tas sācies, pasliktinās. Var teikt, ka līdz ar vecumu mēs redzēsim lielākas izpausmes šim traucējumam," turpina Marija Ābeltiņa. "Divi lielie pasaulē atzītie slimību klasifikatora šobrīd vākšana Ir atdalījuši kā tādu atsevišķu diagnozi, agrāk tā ietilpa obsesīvi kompulsīvos traucējumos, bet šobrīd ir skaidrs, ka tā ir atsevišķa diagnoze, kas patiesībā arī diezgan grūti padodas ārstēšanai tāpēc, ka cilvēki nereti paši neuztver to kā problēmu, cilvēki tiešām tajā nesaskata kaut ko īpašu. Pētījumi par šo traucējumu un to, kas to izraisa vēl turpinās. "Šobrīd ir skaidrs, ka cilvēki tiešām gūst prieku no tā, ka viņi vāc lietas: ir arī cilvēki, kas kompulsīvi iepērkas, nevar apstāties. Bet arī nespēja šķirties no mantām. Patiesībā ar iekšējām vērtībām saistītas lietas. Piemēram, cilvēkam var būt sajūta, ka viņš negrib piemēslot planētu, mest ārā lietas, kas pēc tam 500 gadu kaut kur mēģina sadalīties, skaidro Marija Ābeltiņa. "Tas var būt saistīts ar sentimentālām izjūtām, atmiņām, kaut kādā ziņā cilvēks pieķeras tām mantām, ja viņām ir šī sentimentālā jēga, pieķeršanās, kas varbūt citiem cilvēkiem nemaz nav raksturīga. Tur ir tāds prieka moments." "Ja kaut kādā ziņā vardarbīgi atņem šīs mantas, cilvēki izjūt ļoti daudz gan bēdu, gan skumju, gan dusmu. Tur ir milzīgs pārdzīvojums. Tas nav vienkārši izmest mantas, tas ir šiem cilvēkiem kā izmest daļu no viņiem," atzīst Marija Ābeltiņa.  "Un, protams, tad, kad cilvēks ir apjēdzis, ka tā ir problēma, ka tas ietekmē viņa dzīvi, kaut kādā mirklī viņam var trenēt prasmes, kā šīs sentimentālās lietas mēģināt kārtot, vai ka no viena pasākuma nevajag glabāt 25 atmiņu lietas, bet var izvēlēties vienu. Bet tas ir tad, kad jau viņš ir gatavs sadarboties un tādas prasmes, kā kārtot mantas, var būt noderīgas. Bet ar to nevar sākt. Ja cilvēks uzskata, ka ar viņu viss ir kārtībā un viņam tas sagādā tādu piepildījumu un prieku, ka viņam ir ļoti daudz mantu, un kāds atnāk un sāk to visu ņemt nost, tad cilvēks ir vienkārši tāda apjukumā vai frustrācijā, kas notiek ar mani, kāpēc tie cilvēki man dara pāri, kāpēc mani tuvinieki dara man pāri." Pie speciālista vispirms var konsultēties arī tuvinieki, jo dzīvot kopā vai kaimiņos ar šādu cilvēku ir grūti un sarežģīti. "Nevajag cerēt, ka cilvēks pāries uz minimālismu. Arī nesaku, ka minimālisms ir tas pareizais ceļš, kur mums iet, vienkārši cilvēks var sākt dzīvot normālu dzīvi, kur mantas viņu neapdraud un nav viņa dzīves vienīgā sastāvdaļa," bilst Marija Ābeltiņa.