Lai cilvēki ar invaliditāti iekļautos sabiedrībā, jāmazina sociālā atstumtība

Nenoliedzami, ka Latvijā valsts un pašvaldības invalīdiem sniedz dažāda veida atbalsta instrumentus. Bet, pat krietni palielinot atbalstu, mēs nepadarīsim cilvēkus ar īpašām vajadzībām piederīgus sabiedrībai, nemazinot sociālo atstumtību. Kā var to mainīt, raidījumā Kā labāk dzīvot analizē biedrības "Sustento" valdes priekšsēdētāja Gunta Anča, invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" valdes loceklis Ivars Balodis un Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktors Aldis Dūdiņš. Ivars Balodis norāda, ka šobrīd Latvijā ir vienalga, ievēro vai neievēro vides pieejamības normatīvus. Otra lieta, ko nosaka arī dažādi starptautiskie normatīvi, ka jāievēro samērīguma princips. "Mēs īsti Latvijā nezinām, ko tas nozīmē. Piemēram, ir tā maza kafejnīca otrajā stāvā, trīs galdiņi, viņai vajag būt pieejamai vai nevajag. Vai, piemēram, Miķeļa bāka, lai uztaisītu, lai  Gunta tiktu iekšā [ar ratiņkrēslu], droši vien jāuztaisa liftu, kas divreiz lielāks par pašu Miķeļbāku. Tas ir samērīgi vai nav samērīgi?" analizē Ivars Balodis. Viņš uzskata, ka likumdošanā būtu jānosaka, kas ir samērīgums. "Jābūt cilvēkiem, kas spēj izvērtēt, pateikt un ieteikt uzņēmējiem, pašvaldībai, arī valstij, bieži vien par to, kā vienā vai otrā situācijā vajadzētu rīkoties. Labā ziņa ir tā, ka šogad Labklājības ministrija ir izveidojusi apmācības piekļūstams ekspertiem," turpina Ivars Balodis. Tāpat viņš norāda, ka svarīgs ir universālais dizains. "Pieejamas telpas - tām ir lielāka pievienotā vērtība. Tur var izvietot ārstniecības iestādes, vairāk cilvēki nokļūst iekšā, kā rezultātā pieejamas telpas Rīgā meklē ar uguni un atrast nevar. Tā ir vērtība, kas tagad pēkšņi parādījusies, un cilvēki novērtē un saprot, ka tā tiešām ir tā lieta, ka tas būs nepieciešams," atzīst Ivars Balodis. "Mēs jau kā sabiedrība ļoti strauji novecojam. Pēc 10, 15 gadiem šeit būs vairāk vecāka gadagājuma cilvēku nekā jaunie, spriganie, veselie. Ja mēs tagad to vides pieejamību neveidosim tādā veidā, lai tiešām tā izmantojamība būtu pēc iespējas plašāka, tad pēc 10 -15 gadiem vai nu mēs nemuksim vispār nekur no mājas, nevarēsim iziet ārā, jo vecajam cilvēkam kājas tāpat sāp un viņš nevar pa tām trepītēm uzkāpt augšā. Tas būs briesmīgi un tas ir tas, ko mēs nodarīsim paši sev."