Adīšana ir ne tikai vaļasprieks vai nepieciešamība, kam nododas sirmas kundzes cienījamos gados. Tā ir iespēja radīt, būt kopā un pat uzlabot veselību. Par adīšanas sniegtajiem ieguvumiem raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta tautas lietišķās mākslas studija "Irbi" vadītāja Baiba Pilāne un "Darling Wool" izveidotāja un adīšanas kursu vadītāja Baiba Dambe.
Ierakstā Rīgas Stradiņa universitātes vadošā pētniece Kristīne Šneidere, kas pēta veselīgu novecošanos un demenci, apstiprina, ka adīšana un citi rokdarbi veselību ietekmē pozitīvi un pat var aizkavēt demences procesus.
Baiba Dambe uzskata, ka adīšana uzdzīvo sava veida renesansi, īpaši 30 - 40 gadu vecu sieviešu vidū, kuras šajā straujajā dzīvē meklē veidu, kā palēnināt tempu, kā atrast laiku sev un nodarbei, kas piepilda un arī ļauj mazināt stresu un atslēgties no ikdienas.
Baiba Pilāne bilst, ka cilvēki, kas izvēlas apgūt etnogrāfiskos adījumus, adīt etnogrāfiskos cimdus, zeķes ka tas savā ziņā savas meistarības apliecinājums, misijas apziņa būtu par skaļu teikt.
Klasiskais stāsts ir, ka skolas laikā meitenēm nepavisam neinteresē apgūt adīšanu, bet pirmo reizi par to iedomājas, kad gaida bērniņu, ka vajadzētu zābaciņus, sedziņu varbūt. Tad nākamais mirklis, kad sievietes pievēršas adīšanai, ir kad bērni ir paaugušies un ir brīvs brīdis sev.
"Kad uz tās "adatas uzkāpj", nokāpt ir grūti," atzīst Baiba Pilāne.
"Adīšanā var ieiet tā, ka tu netiec ārā un viss pārējais paliek sekundārs, tāpēc ir jāuzmanās, jo adīšana nodarbina rokas un var iedzīvoties dažādas kaitēs, iekaisumos. Tāpēc vienmēr ar mēru un padomāt par ergonomiku - kā pareizi sēdēt, gaisma, atpūsties, paskatīties tālumā. Nepārpūliet sevi ar adīšanu," atgādina Baiba Dambe.
Bet ar ko un kā sākt? Viens - atrast domubiedru kopienu, izvēlēties labu dziju un labas adatas un uzadīt "vienas ficītes projektu", kas dod ātru gandarījumu, nevis uzreiz džemperi vai milzu jaku.
view more