Somiete Mirja Hovila: no nejauša ceļojuma uz Rīgu līdz latviešu darbu tulkojumiem

Somiete Mirja Hovila Rīgā pirmo reizi ieradās 1990. gadā kā tūriste, nopirkusi pēdējā brīža cenas ceļazīmi, taču šis nejauši izvēlētais ceļojums izvērtās par jaunu pavērsienu viņas dzīvē. Šobrīd par Mirju Hovilu varam runāt kā par tulkotāju, kura somu valodā iedzīvinājusi Vizmas Belševicas “Billi”, Jura Zvirgzdiņa bērnu grāmatas, Kārļa Vērdiņa dzeju, kā arī Raiņa un Aspazijas saraksti. Lai varētu izdot somiski šīs grāmatas, kas diezgan prognozējami nesola komerciālu veiksmi, Mirja Hovila pat nodibinājusi savu mazītiņu izdevniecību “PAPERIPORO”. Par tulkošanu un tulkojamo darbu izvēli saruna ar Mirju Hovilu, tulkotāju Maimu Grīnbergu un Somijā dzīvojoša latvieti Guntu Paavolu. Pandēmijas piesardzības labad, šobrīd medijos intervijas notiek tikai un vienīgi attālināti. Sarunas zoom platformā vai pa telefonu, šķiet, izmainījušas arī līdzšinējo izpratni par tuvu – tālu. Tāpēc lielas, ka šis ir īstais brīdis, lai uzmeklētu tos brīnišķīgos cilvēkus, kurus ir gadījies sastapt jau agrāk un ne vienu reizi vien. Tā ir silta un brīnišķīga sajūta, kad, viesojoties svešā zemē, pēkšņi satopi kādu, kas vienlaikus ir šai zemei piederīgs, taču arī lieliski runā latviski. Tie ir latviešu literatūras tulkotāji, mūsu kultūras brīvprātīgi vēstnieki. Kā somiete Mirja Hovila, latviešu literatūras tulkotāja. Saruna ar Mirju Hovilu notika 2020. gada beigās, un kad es pajokoju, ka šis viņai ir jubilejas gads, vēl nenojaušu, cik ļoti esmu trāpījusi. Viņa patiešām šovasar kopā ar savu vīru ar kuģi devās no Helsinkiem uz Rīgu, lai nosvinētu pirmā ceļojuma trīsdesmitgadi. Stāstā par Mirju Hovilu daudz kas ir bijis atkarīgs no cilvēciskas pazīšanās, kopīgi piedzīvotā. Somijai līdz šim paveicies ar izciliem vēstniecības darbiniekiem, sākot jau ar pirmo atjaunotās Latvijas valsts vēstnieci Annu Žīguri. Arī šī raidījuma ideja tapa, pateicoties Somijā dzīvojošajai rakstniecei un kinorežisorei Mairai Dobelei. Maira pirms tam mani arī bija iepazīstinājusi ar vēl vienu tulkotāju - ar Anniku Sunu, kuras tulkotā Ata Klimoviča “Personiskā Latvija” tagad iznākusi somiski. Saruna ar Anniku Sunu joprojām noklausāma Radio arhīvā, taču viņas stāstā mani pārsteidza, ka latviešu valodu viņa sākusi mācīties, lai varētu saprast grupas “Prāta vētra” dziesmas. Izrādās, Mirjas Hovilas stāstā ir kas līdzīgs. Mirjas Hovila tulkotājas biogrāfijā var lasīt, ka viņa ir ne tikai sertificēta tulce, tiesīga tulkot juridiskus dokumentus, ne tikai prozas tulkotāja, bet arī atdzejotāja. Mirjas Hovilas stāstā liela nozīme bijusi cilvēkiem. Un viena no viņai kā tulkotājai nozīmīgajām vietām ir Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja Ventspilī, kurā viņa uzturējusies vairākkārt. Nu jau kādu laiku, Ventspils rakstnieku māja savus viesus cenšas iemūžināt videointervijās. Pirms četriem gadiem tapusi arī intervija ar Mirju Hovilu un viņas vīru Sepo Hovilu, kurš arī, būdams skolotājs, programmētājs un tulkotājs, aizraujas arī ar fotogrāfiju, un prāto par iespējām rakstīt grāmatu par iespēju pieredzēt vēsturiskas ainavas dažādās Eiropas zemēs, tostarp Latvijā.