“Saucēju” jaunākais albums “Dabā” - skaņas pētījums četru gadu garumā

Tradicionālās dziedāšanas grupas “Saucējas” jaunākais albums “Dabā” drīzāk būtu saucams par pētījumu. Četru gadu garumā, ieraksta tapšanas laikā, pētītas gan skaņu ierakstu tehnoloģiskās iespējas, gan vietas akustiskās iespējas, skaņveide, ierakstā dzirdamās dabas skaņas, lai atveidotu skaņu ainavu, kas vēl 19. gadsimta laukos bija ierasta. Kā skan cilvēku un dabas saplūsme, kad šobrīd vairs tikai nošu pierakstā atrodamās pavasara rotāšanas dziesmas, ganu sauciens vai gavilēšana, tika dziedātas brīvā dabā. Stāsta “Saucēju” vadītāja Iveta Tāle, grupas dziedātāja Janta Meža, kultūras menedžmenta centra “Lauska” vadītāja Daina Zalāne un mūzikas izdevējs no Vācijas Kristians Plifke. Viņa izdevniecība jau agrāk ir izdevusi latviešu mūziku, un tuvākajā laikā Vācijā izdos arī “Saucēju” disku “Dabā”. Iztēlojieties: maija novakare, taču pirms diviem gadiem. Sāvienas pilskalns, tas ir netālu no Ļaudonas Vidzemē. Piektdienas vakarā te apstājas vairākas mašīnas, no tām izkāpj sievietes, apskaujas – atcerieties, tas notiek pirms diviem pandēmijas pavasariem, ātri pārģērbjas dīvainās meža drēbēs, aizspraužot piedurknes pret odiem, knišļiem un ērcēm. Sāk iedziedāties. Un tur jau nāk arī kāds vīrs, apkrāvies ar skaņu tehniku, mikrofoniem, rācijām. Raidījuma ievadā skan fragments no jau tapuša raidījuma par tradicionālās dziedāšanas grupu “Saucējas”, par laiku, kad vēl tikai tapa skaņu ieraksts un vienlaikus arī pētījums – kā brīvā dabā izdziedamas un kā skan ārā dziedamās dziesmas - pavasara rotāšana, ganu sauciens un gavilēšana. Tagad četru gadu darbs rezultējies ‘Saucēju” dubultdiskā “Dabā”, tajā 60 skaņu ieraksti, no dažādām Latvijas vietām – jau pieminētā Sāvienas pilskalna, no Salacas klintīm, kādas Vidzemes sētas un Viešūra ezera. Piemēram, rudzu balss no Latgales “Dūc bitīte, kamenīte” ierakstīta Rožu purvā, vietā, kas iesaukta par ‘pasaules galu’. “Saucēju” dubultdisks “Dabā” ierosina vairākas sarunu tēmas, un pirmā no tām – nupat iznākušais albums arī no skaņas ierakstīšanas viedokļa ir nebijis un ļoti sarežģīts darbs. To ir grūti pat aptvert: lai atveidotu skaņu ierakstā ausij pašsaprotamo – dziedāšanu brīvā dabā, nākas mikrofonu piestiprināt pie katra zāles stiebra, katra putna, un vēlāk samontēt kā kino. Doma par ārā dziedamo dziesmu ierakstīšanu brīvā dabā esot pavīdējusi jau 2007. gadā, kad “Saucējām” iznāca pats pirmais albums, kurā arī bija pavasara rotāšanas dziesmas. Taču toreiz studiju skaņu inženieri nebija uz to pierunājami, “Saucējas” aizsāka šo projektu kopā ornitologu, dabas skaņu ierakstītāju Edmundu Račinski. Otrs ieraksta skaņu inženieris Gatis Gaujenieks, daloties piedzīvotā pieredzē albumam klātpievienotajā grāmatiņā, uzskata, ka arī skaņu tehnika – vēl tikai pirms pāris gadiem, nebija sasniegusi vajadzīgo attīstības līmeni. Albumā “Saucējas” “Dabā” par katru ierakstu sniegtas daudzveidīgas ziņas. Daļa ir šādiem ierakstiem ierastas – ziņas par dziesmas teicēju, pierakstīšanas gadu un novadu. Arī dziedātāju vārdus pie minēt šķiet pašsaprotami. Taču šoreiz katram ierakstam norādīts arī tā tapšanas laiks – rīts, vakars, vai pat nakts, un ne mazāk svarīga ir ieraksta vieta. Nē, būt piesietām elektrības avotam vai sasaistītām ar vadiem, tas “Saucējām’ šoreiz nebūtu derējis. Jo, apbraukājot visu Latviju, atrastās skaņu vietas reizēm ir uz ūdens, reizēm purvā, reizēm dziedātājas sadziedas no pakalna uz pakalnu. Janta Meža atsevišķā rakstā sīki aprakstījusi dziedāšanai atrastās vietas, mēģinot arī izskaidrot, kāpēc to akustika ir tik īpaša vai atšķirīga. Garākais no albumam pievienotās grāmatas tekstiem ir “Saucēju” vadītājas Ivetas Tāles rakstīts: viena no tā sadaļām ir aicinājums mazliet citām acīm palūkoties to, kas tautas dziesmās teikts par dziedāšanu.