Regīnas Ezeras darbi un laikmeta konteksts. Saruna ar Gunti Bereli

Literatūras un filozofijas žurnāls "Punctum" pirms gada - Regīnas Ezeras 90. jubilejā - izsludināja rakstniecei veltītu literatūras festivālu. Šobrīd iznācis pētniecisku rakstu un īsprozas parafrāžu krājums "Regīna Ezera.Re:", kura lasījumi tiešaistē notiks maijā un jūnijā. Šai krājumā ir arī literatūrzinātnieka Gunta Bereļa raksts, publicēta arī viņa sarakste ar rakstnieci. Raidījumā ielūkojamies Latvijas Radio glabātajos Regīnas Ezeras balss ierakstos, kā arī pārrunājam Regīnas Ezeras darbus un laikmeta kontekstu ar Gunti Bereli. Raidījuma ievadā skan rakstnieces Regīnas Ezeras balss. 1978. gads, rakstniece gadu kopš pārcēlusies uz pastāvīgu dzīvi laukos, savos “Briežos”, netālu no Ķeguma, un intervētāja Vija Jugāne jautā, kā tas ietekmējis rakstnieces prozu: nesen iznācis viņas stāstu krājums “Zemdegas”, drīz gaidāms “Baraviku laika dullums”. Intervija tapusi pirms vairāk nekā 40 gadiem, bet skan gandrīz kā šo – pandēmijas laiku – radoša cilvēka dienasgrāmata. Pārskatīt Latvijas radio fondus pamudināja pētniecisku rakstu un īsprozas parafrāžu krājums “Regīna Ezera.Re:”. Šī krājuma iznākšana ir daļa no lielākas ieceres. Literatūras un filozofijas žurnāls “Punctum” jau pirms gada, Regīnas Ezeras 90. jubilejā, bija iecerējis rakstniecei veltītu literatūras festivālu, ko izjauca pandēmija. Kā aizkavētā un gaidāmā festivāla vēstnesis iznākusi minētā grāmata “Regīna Ezera.Re:”, kas ir ne tikai divpadsmit par Regīnu Ezeru domāt uzaicinātu autoru stāstu kopkrājums. Grāmatā ir arī pētnieciskā sadaļa, un tajā rakstnieks un literatūrkritiķis Guntis Berelis gan sniedzis savu vērtējumu Regīnas Ezeras sarakstītajam, gan arī atklāj stāstu par kādu “nenotikušu tikšanos”. Citēšu: “Šķiet, 1996. gadā RE piedalījās Prozas lasījumos. Prozas brokastīs “Andalūzijas sunī”, RE lasīja, liekas, fragmentu no savām “Stopētājas piezīmēm”, jau ar pirmajiem vārdiem apliecinādama, ka spēj būt jaunāka un ekspresīvāka par tā laika gados jaunajiem autoriem. Priekšnesums, kurā tika lasītas būtībā pagalam nepretenziozas un ar sīkiem sadzīviskiem faktiem piesātinātas dienasgrāmatas, izvērtās patiesi žilbinošs un iesēdās atmiņā uz laiku laikiem. […] RE noteikti bija kaut kādi plāni saistībā ar GB." Tālāk seko stāsts, kā Regīna Ezera esot iecerējusi, ka Guntis Berelis varētu par viņu uzrakstīt grāmatu, pielikumā atrodamas arī rakstnieces vēstules, tapušas ap 1998.- 99. gadu. Tikpat elegantā, asprātīgā valodā, kā nupat dzirdētā, acīmredzami iepriekš sacerētā Radio intervija, taču šīs vēstules tomēr arī neslēpj cilvēcisku ievainojamību, un arī vēlmi tajā ar kādu dalīties. Jautāju Guntim Berelim, vai šī nepieciešamība sevi pasniegt, visu laiku ar tādu sparu, zināmu izrādīšanos, vai tam ir kāds sakars arī ar to, kā Regīna Ezera rakstīja? Varbūt patiesībā viņa bija performaču māksliniece, un rakstīšana bija tikai viens no pašizpausmes veidiem? Krājumā “Regīna Ezera. Re:” publiskotas arī rakstnieces fotogrāfijas no Valsts Kinofotofonoarhīva fondiem. Vienā no tām – tas ir Ulda Veisa foto 1985. gada 7. maijā – Regīna Ezera baltā kleitā pozē pie savas nodegušās mājas “Brieži” drupām. Mājā notiek talka, fonā cilvēki uz sastatnēm novāc krāsmatas, un ir pilnīgi skaidrs, ka baltā kleitā diez vai mājas saimnieces darba apģērbs, tas ir īpaši pozēts foto. Sieviete baltā kleitā uz drupām – tēls, kas, manuprāt, atkārtojas arī Regīnas Ezeras darbos. Viens no vissenākajiem ar Regīnu Ezeru saistītajiem ierakstiem Latvijas Radio fonotēkā ir no 1966. gada. Pagājušā gadsimta 60.-70.gados notika, cik zinu, Rakstnieku savienības, sadarbībā ar Latvijas Radio organizētas lasītāju konferences, šajā tiek apspriests Regīnas Ezeras stāsts “Mežābele”, piedāvāju šo ierakstu pirms intervijas noklausīties arī Guntim Berelim. Rakstu krājumā “Regīna Ezera. Re:” Guntis Berelis raksta, ka jau kopš 1950. gadiem, kad Regīna Ezera debitēja prozā, neviens nav apšaubījis viņas prozistes talantu. Un tomēr “Zemdegas” nāk kā pārsteigums. ““Zemdegas” uzskatāmas par lūzumpunktu viņas daiļradē un varbūt arī latviešu prozas procesā,” raksta Berelis. “Zemdegu” sižets – autore pēc infarkta klīst rēgainā skulptūru dārzā, kur ierauga dzīvē neeksistējošas pilsētiņas Mūrgales paziņu tēlus. Fantasmagorija – viss vienlaikus bija un nebija. 1976. gadā “Zemdegu” atsevišķi stāsti tiek iestudēti Radio teātrī, un pirms tam top intervija, tajā Vija Jugāne mēģina atrast kādu saprotamu izskaidrojumu pārmaiņām. “Kā atrast Ezeru mūsdienu literatūrā” - šādu nosaukumu savam redaktores priekšvārdam krājumā “Regīna Ezera. Re:” devusi Ieva Melgalve. Krājumā 12 rakstnieki uzaicināti radīt stāstus, atrodot ko sev būtisku, rezonējošu Regīnas Ezeras daiļradē. Šos atradumus tad Ieva Melgalve priekšvārdā pūlējusies atpazīt un uzskaitīt: iemiesoties burtiski, kā piedāvā Svens Kuzmins, turpināt zemdegu, gruzdēšanas tēmu, spēlēties ar nejaušībām, kas izrādās cēloņsakarības. Iezīme Ezeras stāstos, ko piemin Guntis Berelis ir – grēkapziņa. Zinot Regīnas Ezeras poļu izcelsmi, jautāju sarunbiedram, vai tā ir kādā veidā saistīta ar kristietībā zināmo grēka apziņu, un saņemu kategoriski noliedzošu atbildi. Vistiešākā sasauce ar Regīnas Ezeras darbiem krājumā ir Ingas Žoludes stāstam. Žolude raksta pati savu dienasgrāmatu, paralēli lasot Regīnas Ezeras rakstīto, vēl citu literārās dienasgrāmatas. Veidojas attieksme pret lasīto, salīdzinājums, un tad jau arī attiecības. Īss citāts: “16. 21 “Aprakstītas lapeles, salvetes, avīžu driskas, aploksnes, fotogrāfijas, sērkociņu kastītes – viss, kas viņa radošajai potencei tobrīd bijis pieejams. Saraustīto, nesalasāmo rokrakstu cilvēki šifrējuši gadiem. Un Regīna taču arī rakstīja uz mazām lapelēm, maliņām, visu krāja, arhivēja, veidoja kartotēkas. Viss var noderēt rakstīšanai. Brīžiem šķiet, ka viss notiekošais redzams caur kādu īpatnēju rakstīšanas lēcu. Tā ir baisa sajūta, un es to pazīstu." 2003. gadā, jau pēc rakstnieces aiziešanas mūžībā, iznāk viņas meitas Aijas Vālodzes sakārtota grāmata “Pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis”. Grāmatā ir Regīnas Ezeras neatbildētā mīlestība, vēstules Gunāram Priedem, un tas nav tikai viņas dzīves laikā neatklāts, tomēr saglabāts fakts, bet kalpo kā arguments krājumā iekļautajā Ezeras tulkotājas Margeritas Karbonaro pēcvārdā romāna “Aka” izdevumam itāļu valodā. Tagad publiskotas rakstnieces vēstules Guntim Berelim. Literatūras un filozofijas žurnāla “Punctum” šī gada literatūras festivāls būs veltīts Regīnai Ezerai, maijā un jūnijā gaidāmi šo stāstu tiešsaistes lasījumi.