Karstā Latīņamerika: Vēlēšanas Meksikā. Nemieri Kolumbijā. Prezidenta vēlēšanas Peru

Vēlēšanas Meksikā. Nemieri Kolumbijā. Prezidenta vēlēšanas Peru. Aktualitātes Latīņamerikas zemēs analizē vēstures doktors un politologs Ojārs Skudra. Ierakstā uzklausām Daniju Andersoni no Medeljinas pilsētas Kolumbijā un Latvijā dzīvojošu meksikāņu uzņēmēju CēzaruTorres Ruedu (Cesar Torres Rueda). Karstā Latīņamerika Nr. 1: vēlēšanas Meksikā Svētdien, 6.jūnijā, vēlētāji visā Meksikā devās uz iecirkņiem, lai ievēlētu 500 Kongresa apakšpalātas deputātus, kā arī 15 pavalstu gubernatorus, 30 pavalstu kongresu deputātus, 1900 vietējo pašvaldību deputātus, galvaspilsētas Mehiko rajonu mērus, padomju locekļus un pašvaldību prezidentus. Daudzi uzlūkoja šīs vēlēšanas kā neoficiālu referendumu pašreizējā prezidenta Andresa Manuela Lopesa Obradora un viņa vadītās kreisi populistiskās Nacionālās atdzimšanas kustības Morena politikas atbalstam. Obradors guva pārliecinošu uzvaru 2018. gada prezidenta vēlēšanās ar savu programmu, kas ambiciozi nodēvēta par „Ceturto pārveidi”, to nozīmības ziņā pielīdzinot agrākajiem pagrieziena punktiem valsts vēsturē: Meksikas atbrīvošanās karam pret spāņu koloniālo kundzību 19. gs. pirmajā pusē, pilsoņu karam starp liberālajiem un konservatīvajiem spēkiem 19. gs. vidū un Meksikas revolūcijai starp 1910. un 1920. gadu. Prezidents solīja pievērsties trūcīgo slāņu liktenim, izskaust korupciju un nepamatotas privilēģijas valsts aparātā, izbeigt otro desmitgadi ilgstošo karu starp varas iestādēm un narkotiku karteļiem, kas jau prasījis desmitu tūkstošu cilvēku dzīvības. Kustības Morena vadītais partiju bloks ieguva vairākumu abās valsts likumdevēja palātās. Šajās vēlēšanās prezidents Obradors cerēja tikt pie konstitucionālā vairākuma apakšpalātā, kas ļautu viņam īstenot iecerētās izmaiņas valsts sistēmā, t.sk. pakļaujot prezidenta kontrolei vai pat likvidējot tādas neatkarīgas institūcijas kā vēlēšanu procesu kontrolējošais Nacionālais Vēlēšanu institūts un Nacionālais Informācijas pieejamības institūts, kura funkcijas daļēji atbilst valsts kontroles un tiesībsarga lomai. Kustība Morena vēlēšanās startējusi visai sekmīgi, iegūstot 253 no 500 apakšpalātas deputātu vietām, taču tās pašreizējie partneri – Darba partija un Ekoloģiskā zaļo partija – ieguvušas, attiecīgi, tikai 47 un 11 vietas, ar ko konstitucionālajam vairākumam nepietiek. Protams, izšķirošo vērtējumu harizmātiskā valsts vadītāja politikai dos nākamās prezidenta vēlēšanas 2024. gadā. Pagaidām priekšvēlēšanu solījumi īsti nepildās, jo Meksikas ekonomikā turpinās lejupslīde, kas sākās jau pirms pandēmijas, bet tagad vēl krietni saasinājusies. Vēl dramatiskāka ir situācija cīņā ar noziedzību, un no solītās valsts nomierināšanās nav ne vēsts. Gluži otrādi – šī priekšvēlēšanu kampaņa izvērtusies par īstu asinspirti, un pēc meksikāņu vadības konsultāciju kompānijas Etellekt ziņām kopš kampaņas sākuma nogalināti 96 politiķi, t.sk. 36 deputāta kandidāti; vairāk nekā 900 kampaņas dalībnieku piedzīvojuši dažādus noziedzīgus uzbrukumus. Karstā Latīņamerika Nr. 2: protestu kustība Kolumbijā Pašreizējais protestu vilnis sāka velties pār Kolumbiju aprīļa beigās, kad labējā prezidenta Ivana Dukes Markesa valdība mēģināja palielināt nodokļus un paplašināt nodokļu maksātāju loku, cerot tā līdzsvarot pandēmijas traumētās valsts finanses. Protestu spiesta, valdība atteicās no šiem plāniem, taču jau pirmajā protestu nedēļā sadursmes starp protestētājiem un policiju kļuva vardarbīgas, un 3. maijā Kolumbijas Tiesībsarga birojs ziņoja, ka sadursmēs nogalināti 16 protestētāji un viens policists. Policijas specvienības jau kopš pirmajām dienām daudzviet laida darbā šaujamieročus, pāris protestētāju nogalināšanas tika nofilmētas, un šie video, nonākuši sociālajos tīklos, izraisīja krasu protestu pieaugumu. Protestētāji sāka bloķēt ielas un ceļus, vietām uz ilgāku laiku pārtraucot satiksmi; notika laupīšana un demolēšana. Šobrīd šai protestu vilnī bojāgājušo skaits jau pārsniedzis pussimtu, vēl vairāki desmiti skaitās bez vēsts pazuduši. Viena no protestētāju prasībām ir policijas specvienību likvidēšana, ko valdība kategoriski noraida. Pašreizējais protestu vilnis uzlūkojams par turpinājumu iepriekšējam, kas Kolumbiju satricināja 2019. gada nogalē un 2020. gada sākumā un noplaka līdz ar pandēmijas uzliesmojumu. Protestu pamatā ir salīdzinoši trūcīgās Kolumbijas sabiedrības reakcija uz valdības labējo politiku, cenšoties palielināt nodokļu slogu, apcirpt sociālo palīdzību un privatizēt valsts uzņēmumus. Pēdējo gadu protestu viļņi un vardarbība vieš bažas par šobrīd aprimušā Kolumbijas bruņotā konflikta jaunu uzliesmojumu. Šis neintensīvais pilsoņu karš risinājās Kolumbijā kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, un tajā bija iesaistīti valdības spēki, kreisās nemiernieku kustības, utralabējās paramilitārās grupas un noziedzīgie grupējumi, kuru galvenais rūpals Kolumbijā ir narkotiku ražošana un tirdzniecība. Konflikts pierima pēc 2016. gada, kad prezidenta Huana Manuela Santosa valdībai izdevās panākt vienošanos ar lielāko kreisās pretestības grupu – Kolumbijas revolucionārajiem bruņotajiem spēkiem. Pilnīgi gan vardarbība nav izbeigta, un arī pēdējos gados, sevišķi provincē, notikuši atsevišķi uzbrukumi, terora akti un slepkavības. Karstā Latīņamerika Nr. 3: prezidenta vēlēšanas Peru Arī Peru, kur svētdien notika prezidenta vēlēšanu otrā kārta, smagi skārusi pandēmijas krīze. Pagājušā gada pirmajā pusē valsts piedzīvoja dramatisku iekšzemes kopprodukta kritumu par vairāk nekā 30%, savukārt šobrīd valstī ir augstākais proporcionālais pandēmijā mirušo skaits pasaulē. Peru jau gadiem dzīvo politiskas nestabilitātes situācijā, un pēdējo trīs gadu laikā valstī nomainījušies četri prezidenti, no kuriem divi demisionējuši, bet viens atlaists impīčmenta ceļā. Pašreizējais valsts galva Fransisko Sagasti Hohhauslers ir pagaidu prezidents, kurš ieņēma šo amatu pēc tam, kad prezidents Martins Viskarra bija atstādināts ar impīčmentu, savukārt pagaidu prezidents, līdz tam Kongresa priekšsēdētājs Manuels Merino pēc nedēļas amatā bija atkāpies vardarbīgu protestu dēļ. Šo ārkārtas vēlēšanu pirmajā kārtā aprīlī sacentās 12 kandidāti, no kuriem otrajā palika divi: labējās partijas „Tautas spēks” kandidāte Keiko Fuhimori un sociālistiskās partijas „Brīvā Peru” kandidāts Pedro Kastiljo. Pēc pirmo rezultātu parādīšanās svētdienas vakarā Fuhimori atbalstītāji jau steidzās svinēt uzvaru, taču tad sāka pienākt dati no lauku rajoniem, un abu kandidātu rezultāti izlīdzinājās. Šorīt, kad nesaskatīts bija palicis mazāk kā procents balsu, Kastiljo bija 0,6% pārsvars pār Fuhimori. Komentētāji norāda, ka gadījumā, ja uzvaru gūs Kastiljo, viņam nebūs viegli īstenot savu programmu, jo aprīlī ievēlētais Peru Kongress ir stipri sadrumstalots, un tajā, kā arī Peru sabiedrībā kopumā, ir daudz kreisajam kandidātam naidīgu noskaņojumu. Daudzi uzlūko Kastiljo kā radikāli kreiso, kā komunistu, lai gan bijušajam skolotājam drīzāk raksturīgs kreisas ievirzes, uz trūcīgo lauku ļaužu interesēm orientēts populisms. Viņa sāncense Fuhimori arī tiek raksturota kā populiste, tikai labējas, pat radikāli labējas un autoritāras ievirzes. Atšķirībā no Kastiljo, kurš ir īsts „cilvēks no tautas”, sīkzemnieku dēls, Keiko Fuhimori ir dzimusi kādreizējā Peru prezidenta Alberto Fuhimori ģimenē. Viņas tēvs bija Peru prezidents no 1990. līdz 2000. gadam. Dažu ieskatā viņš glāba valsti no ekonomiskā sabrukuma un komunistu nemiernieku terora, citi viņu dēvē par diktatoru. 2009. gadā viņam tika piespriesti 25 gadi cietumā, un šo sodu viņš turpina izciest joprojām. Var piebilst, ka septiņi no pēdējiem desmit Peru prezidentiem ir notiesāti vai turēti aizdomās par korupciju. Sagatavoja Eduards Liniņš.