Moldova ieņem kursu uz Eiropu. Vēsturnieks Putins. Protesti Gruzijā

Krievijas prezidents Vladimirs Putins nodevis atklātībai savu komunikāciju par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību. Šī vēstures interpretācija izsaukusi neapmierinātību Ukrainā, kā arī smīnu un skepsi par Putina profesionalitāti akadēmiskajās aprindās un presē. Par ko liecina šāda kārtējā vēstures interpretācija un kādu signālu Putins vēlas sūtīt pasaulei? Moldova spērusi kārtējo soli savas demokrātiskās attīstības ceļā. Parlamenta vēlēšanās uzvarējuši eiropeiski noskaņoto prezidenti Maiju Sandu atbalstošie spēki, kuri tagad iegūst vairākumu parlamentā. Ar kādiem izaicinājumiem var nākties saskarties Moldovai un vai līdz šim pie varas esošie sociālisti un komunisti ir pilnībā padzīti no poliskās skatuves. Televīzijas žurnālista nāve Gruzijā ir izraisījusi plašus protestus un neapmierinātību ar valdību. Vairākas neatkarīgas televīzijas uz laiku apturējušas darbu, aicinot pievērst uzmanību valdības centieniem apspiest medijus. Savukārt valdība uzskata, ka žurnālista nāve tiek politizēta. Vai Gruzija ir kārtējo nemieru priekšā? Aktualitātes komentē Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns un žurnālists Aleksejs Grigorjevs. Moldova turpina pagriezienu uz rietumiem Svētdien, 11.jūlijā, ievēlētā Moldovas Republikas parlamenta sastāvs ir pārsteidzoši kompakts – tajā ir tikai trīs frakcijas. Pārliecinošu vairākumu – 63 no 101 deputāta vietas – ieguvusi pašreizējās Moldovas prezidentes Maijas Sandu 2016. gadā dibinātā partija „Rīcība un solidaritāte”. Tas ir liberālcentrisks spēks, kura programmā ļoti nozīmīga vieta ir korupcijas apkarošanai, ciktāl tas savulaik izauga no protestu kustības pēc bēdīgi slavenās viena miljarda dolāru pazušanas no trīs Moldovas bankām 2014. gadā. 2019. gada vēlēšanās bloks, kuru šī partija izveidoja kopā ar divām citām līdzīgas ievirzes partijām, ieguva 26 vietas, atpaliekot gan no prokremliskās Sociālistu partijas, kuras pārstāvis bija arī toreizējais prezidents Igors Dodons, gan no Demokrātiskās partijas, kas tika uzskatīta par oligarha Vladimira Plahotņuka kabatas partiju. Mokošā procesā, kas teju nenoslēdzās ar ārkārtas vēlēšanām, proeiropeiskie liberāļi vienojās koalīcijā ar sociālistiem, lai nepielaistu varai Plahotņuka cilvēkus. Par premjerministri kļuva Maija Sandu, bet vien uz dažiem mēnešiem, jo jau gada nogalē koalīcija izjuka un tika izveidots kabinets, kurā gan tā vadītājs Jons Kiku, gan vairums ministru bija bezpartejiski. Jauns pavērsiens notika pagājušā gada novembrī, kad Maija Sandu uzvarēja Moldovas prezidenta vēlēšanās. Decembra beigās premjers Kiku demisionēja, savukārt jauna pilnvērtīga kabineta izveidi parlamentā bloķēja prezidenta krēslu zaudējušais Igors Dodons un viņa sociālisti. Pēc diviem negatīviem balsojumiem prezidente, saskaņā ar Moldovas konstitūciju, izsludināja ārkārtas parlamenta vēlēšanas, savukārt parlamenta mēģinājumu tās aizkavēt, izsludinot valstī ārkārtas stāvokli Covid-19 izplatības dēļ, Moldovas Konstitucionālā tiesa atzina par nelikumīgu. Domājams, sociālistu destruktīvā rīcība, pandēmijas apstākļos bremzējot kabineta izveidi, ir viens no iemesliem viņu vājākajam sniegumam vēlēšanās, iegūstot vien 32 vietas. Nelīdzēja nedz bloķēšanās ar kādreizējiem konkurentiem komunistiem, nedz vēlētāju mobilizācija separātiskajā Piedņestras reģionā. Tiek atzīmēts, ka liela nozīme bijusi moldāvu diasporai Eiropas Savienībā, kuras balsis pamatā tikušas partijai „Rīcība un Solidaritāte”. Vēl septiņas balsis ieguvusi eiroskeptiskā oligarha Ilana Šora partija, kuras dibinātājs ir viens no 2014. gada finanšu skandāla galvenajiem figurantiem. Žurnālista nāve satricina Gruziju Mēneša sākumā plānotās seksuālo minoritāšu tiesību aizstāvju akcijas jeb praidu Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi izjauca nežēlīga vardarbība. 5. jūlijā paredzēto t.s. „Cieņas maršu” rīkotāji atsauca pēc tam, kad satrakots pūlis ielauzās viņu birojā un to izdemolēja. Paziņojumā bija teikts, ka lēmums pieņemts, lai novērstu draudus cilvēku dzīvībai. Kā rādīja tālākie notikumi, šis formulējums nebija pārspīlēts. Agresīvie praida pretinieki masveidīgi uzbruka ne vien domājamajiem seksuālo minoritāšu pārstāvjiem, bet arī notikumu vietās esošajiem žurnālistiem. Tiek minēts, ka uzbrukumus piedzīvojuši apmēram 50 preses pārstāvju, un viens no viņiem – 5. jūlijā smagi piekautais telekanāla “Pirveli” operators Aleksandrs Laškarava – svētdien tika atrasts savās mājās miris; iespējams – no gūtajām traumām. Sekoja protesti pie Gruzijas parlamenta ēkas, pieprasot premjerministra Iraklija Garibašvili un iekšlietu ministra Vahtanga Gomelauri atkāpšanos. Premjers tiek vainots ne vien nepietiekamā situācijas kontrolē, bet arī netiešā huligānu uzkūdīšanā, jo praida priekšvakarā izteicās, ka Gruzijas sabiedrības lielākā daļa to neatbalstot, tas riskējot izraisīt „pilsonisku konfrontāciju” un aiz šiem pasākumiem stāvot viņa politiskais pretinieks, kādreizējais Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili. Arī tagad Garibašvili paziņojis, ka protestētāji esot pret Gruzijas valsti un pareizticīgo baznīcu noskaņotie, kuri mēģinot politizēt žurnālista nāvi. Garibašvili partijai „Gruzijas sapnis” ir vairākums parlamentā. Amatiervēsturnieks Putins Krievijas prezidenta Vladimira Putina aizraušanās ar vēstures interpretācijām Krievijas politisko aktualitāšu mērcē nav nekāds jaunums. 12. jūlijā prezidenta oficiālajā tīmekļa vietnē parādījās viņa publikācija „Par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību”. Tas, ka raksta sākumā uzsver autors, ir izvērsums viņa nesen t.s. „Tiešās līnijas” videokonferencē izteiktajai tēzei par to, ka krievi un ukraiņi esot viena tauta. Pamatojuma meklējumus amatiervēsturnieks Putins iesāk ar viduslaikos pastāvējušo Kijevas Krievzemi, apgalvojot, ka tur dzīvojušie slāvu cilšu piederīgie uztvēruši visu šo teritoriju kā savu tēvzemi. Virzoties cauri gadsimtiem uz izzvejojot no vēstures faktoloģijas sev derīgo, raksta autors pamazām veido Ukrainas kā pret Krieviju vērsta Rietumu projekta, „anti-Krievijas” tēlu. Pagātnē to būvējusi Polija un Austroungārija, mūsdienās – ASV un Eiropas Savienība. Tiek arī Padomju Savienībai, kas, Putinaprāt, savulaik veidota nepareizi, dodot savienoto republiku statusu nekrievu nācijām, pie tam „aplaupot Krieviju” – atņemot tai vēsturiski piekritīgas teritorijas. Jo tuvāk mūsdienām, jo briesmīgāki top pāridarījumi, kulminējot ar briesmu stāstiem par krievu grautiņiem, kurus 2014. gadā īstenojuši ukraiņu nacionālisti, un šodienu, kad krieviem Ukrainā mēģinot atņemt viņu etnisko identitāti. Tas esot gluži vai kā masu iznīcināšanas ierocis, jo varot laupīt krievu tautai simtus tūkstošu, pat miljonus piederīgo. Būtībā liedzot ukraiņiem pilnvērtīgas nācijas statusu, Krievijas prezidents tai pat laikā piebārstījis savu tekstu ar brālīgas mīlestības apliecinājumiem. Uz šo retoriku atsaucies Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, sakot, ka viņam Krievijas „brālīgums” drīzāk liekot atcerēties Bībeles tēlu Kainu, kurš aiz skaudības nositis savu jaunāko brāli Ābelu. Sagatavoja Eduards Liniņš.