Līdz 28. augustam galerijā „Bastejs” skatāma tekstilmākslinieces Ivetas Vecenānes izstāde „Dieva dārza puķītes”. Bioloģe, Vides risinājumu institūta pētniece Rūta Abaja nesen kopā ar pavāru Māri Jansonu klajā laidusi recepšu grāmatu „Pļava”, kas māca pļavu ne tikai ieraudzīt, atpazīt, bet arī sagaršot. Raidījumā Augstāk par zemi Iveta Vecenāne un Rūta Abaja, katra no savu zināšanu skatu punkta, sarunājass par vienojošo – ļoti personiskām attiecībām ar pļavas puķēm.
Senie mūri, platās, ieapaļās durvis – galerija “ Bastejs” atrodas 16. gadsimtā celtā Vecrīgas spīķerī – mudina telpā itin kā ienirt. Un to pašu dara arī Ivetas Vecenānes pēdējo piecu gadu laikā austie gobelēni. Zaļās krāsas tūkstoš nokrāsas dzīparu pie dzīpara virmo, itin kā skatītājs vairs neatrastos pilsētā. Tik dzīvīga, krāsās mainīga, virmojoša spēj būt tikai daba: vēja sakustināta pļava, vakara vai dienasvidus gaismēnas, ejot pamanīta pļavas puķīte, kuru skatam tūlīt aizsedz cits sakustinātās zāles stiebrs.
Savukārt ar bioloģi, Vides risinājumu institūta pētnieci Rūtu Abaju raidījuma autore iepazinās vēl viņas studiju gados, kad postfolkloras grupa “Vecpilsētas dziedātāji” bija izlaidusi savu pirmo albumu. Šobrīd grupa saucas “Daba San” un turpina darboties, bet Anda, pateicoties šīs pirmās satikšanās radītajam iespaidam, nekad nav šaubījusies, ka Rūta Abaja ir aizrautīgi zinātkāra, plaši domājoša personība, kas par dabu spēj stāstīt, ļoti radoši, un uzrunājot visas cilvēka maņas. Nu, piemēram, Rūta Abaja ir līdzautore šopavasar klajā nākušajai recepšu grāmatai „Pļava”, kas māca pļavu ne tikai ieraudzīt, atpazīt, bet arī sagaršot.
2019. gadā tapušais Ivetas Vecenānes gobelēns, pārpasaulīgi zilo cigoriņu iztēlo kā kādu Aspazijas zilo ilgu puķi. Un tagad, klausoties stāstītajā, man ir gluži racionāls skaidrojums, kāpēc vienā gobelēma stūrī cigoriņi no gaiši ziliem pēkšņi iekrāsojas tumši zili, kā nakts ēnu skarti. Mākslas zinātniece Anita Vanaga, raksta par izstādi “Dieva dārza puķītes” avīzē “Kultūras Diena”, un raksturo gobelēnus, mazliet citēšu “mitrummīles Vīgriezes putojas krēmbaltos ziedos”, “ugunspuķu tumšās alejas izzied” un “rieta rozīgumā saglabā kopkora spēku”. “Zirgskābenes zaudē struktūru un izkūst okerā, apsūbējuša zelta krāsā”, bet naktssveces “plaukst kaisles dvingā“.
Es minu, ka tas, ko tekstilmāksliniece Iveta Vecenāne sauc par brīvību, arī ir tas, ko raidījuma sākumā es aprakstīju kā savas skatītāja izjūtas. Tā ir tā ņirboņa, plūstošā nepārtrauktības sajūta, ko pašsaprotami izdodas panākt gleznotāja otas vilcienos, bet daudz grūtāk īstenot tekstilmākslā. Taču šī nesekošana skicei vai steļļu velku ģeometrijai arī liecina par kādu mākslinieces pašpārliecinātību. Ka pļava ir kas tāds, ko viņā ir tik dziļi iekšā, ka nav vajadzības acu priekšā turēt paraugu.
Vairumam pilsētnieku nav vairs savas pļavas, nav caur darbu vai vērošanu veidotu attiecību ar pļavu. Un vienlaikus tomēr es iebilstu, jo man liekas, ka mūsdienu cilvēkam interese par dabu ir milzīga. Arī Rūtas Abajas internetā atrodamajā vizītkartē lasu, ka viņu interesē gan permakultūra, gan pirtniecība, gan ārstniecības augi, viņa izzina tautas dziesmas. Un visas minētās interešu jomas, kā man liekas, ir paņēmieni, kā modernais cilvēks veido attiecības ar dabu.
Rūta Abaja un tekstilmāksliniece Iveta Vecenāne, katra no savu zināšanu skatu punkta, pēc būtības dara līdzīgu darbu. Palīdz ieraudzīt pļavu, novērtēt dabiskas pļavas vērtību.
view more